Reisi parasti ilga trīs trīsarpus mēnešus. Siļķes sālījām 120 litru ietilpīgās mucās un nodevām pieņemšanas kuģiem jūrā. Mums reiss beidzās 5. janvārī, taču, tā kā normu jau bijām noķēruši, decembra otrajā pusē saņēmām bāzes vadības radiogrammu: «Paņemt pilnu kravu un iet uz ostu.» Kuģa sapulce nolēma pielikt maksimumu prāta un spēka, lai Jaungada naktī varētu apmīļot kas sievu, kas mīļoto meiteni, kas sliktākajā gadījumā pie kafejnīcas Kaija noķertu skaistuli.
Pēdējais dreifs reisā
Mūsu 72 tīkli bija gatavi siļķu uzbrukumam kaut kur uz 62. paralēles starp Bergeni un Olesunnu -15,8 jūdzes no krasta. Jāpiebilst, Norvēģija jau toreiz bija «privatizējusi», uzskatot par savu, jūru 12 jūdžu attālumā no krasta. Tā kā cerības bija uz krietnu lomu, tika sagatavota tara, izceltas sāls mucas, pārbaudīti mehānismi. Visi cerēja, ka šis būs pēdējais dreifs šajā reisā. Kad tieši četros no rīta uznācu uz tiltiņa, otrinieks, kurš nodeva maiņu, ziņoja: viss kārtībā, apkārt redzami vēl seši kuģi, visi mūsējie. Laiks - simtprocentīgs «blieķis», jūra kā spogulis. Kaut kāds sestais prāts man lika ieslēgt lokatoru un... Apstulbu - attālums līdz tuvākajam krasta punktam bija 11,8 jūdzes! Atradāmies Norvēģijas teritoriālajos ūdeņos! Nekavējoties tika izziņota kuģa trauksme, pa translāciju nobļāvu: «Visiem steidzīgi uz tīklu pacelšanu!» Loms tiešām bija labs, pieci seši simti kilogramu uz tīklu. Sālītāji netika galā, tad vēl gatavā produkcija jānolaiž rūmē. Otrais piegājiens tīklu izcelšanai bija nelaimīgs, pārslodzes dēļ pārstāja darboties tīklu «kratīšanas» mašīna, bet zivju tīklos kļuva arvien vairāk...
Kad mūs pirmoreiz apriņķoja krasta apsardzes lidmašīna, aiz borta vēl bija divas bojas - katram tīklam viena. Kapteinis saka: «Grieziet tos nost!» Drifmeistaram mantas žēl, atsaka, ka nav naža, lai gan katram trešajam vīram pie jostas ir makste ar nazi. Kad visi tīkli bija uz borta, kurss NW, gaita pilna un uz priekšu - tālāk no krasta! Vīri uz klāja pārgurumā beidzot atlaidušies kur nu kurais, pat zivju meistara parastie joki nebija dzirdami. Klusums likās neparasts, nedabīgs. Laikam jau tādēļ pēkšņi šo klusumu pāršķēlušais šāvienu troksnis likās kā no pašas elles nācis.
Tālāk no grēka
Neviens jau neievēroja, ka mums no aizmugures tuvojās tā pati krasta apsardzes lidmašīna - pavēlot apstāties, tika šauts ūdenī. «Ko darīsim?» noprasīja kapteinis. Es cītīgi skatījos lokatorā -līdz «robežai» drusku vairāk par 2,5 jūdzēm... Kad lidmašīna pārlidoja kārtējo reizi - līdz ar mastu galiem, izgāju no stūres mājas un pamāju, ka sapratām. Laikam jau viņiem bija dots rīkojums aizturēt arī pārējos mūsu bēdubrāļus, viņi pagrieza uz krastu. Mēs turpretī ar maksimālo ātrumu pretējā virzienā, tālāk no grēka. Kad pēc kādas pusstundas ieradās krasta apsardzes kuteris, mierīgi gulējām dreifā un apstrādājām savas zivis 12,6 jūdzes no krasta. Kuteris pāris reižu apriņķoja ap mums, kaut ko nobļaujot savā valodā. Es atbildēju tīrā krievu valodā kaut ko par māti - laikam jau viņi saprata, ka ar šiem muļķiem labāk pa labam.
Jauno gadu mājās mēs, protams, nesagaidījām -Ziemeļjūrā un Skagerakā dabūjām krietnu pretvēju. No mūsu flotiles kuģiem toreiz aizturēja četrus, konfiscēja zvejas rīkus un lomu. Mums viss beidzās laimīgi. Ne velti mūsu senči teica: uzvarētājus nesoda. Vienīgi kapteiņa iesirmā galva kļuva vēl sirmāka.