Piektdien Bratislavā Latvijas līdzjutēju cerības vismaz uz punktu nepiepildījās. Kādi ir tavi komentāri par spēli?
Aptuveni pirmās piecpadsmit minūtes izgāzām - gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Ielaidām divus ātrus vārtus. Pārāk daudz laika bija nepieciešams adaptācijai, lai laikus sāktu spēlēt savu futbolu. Pirmajās piecpadsmit divdesmit minūtēs bija pagrūti.
Kāpēc padevās tāds sākums? Vairākas individuālas kļūdas?
Nevarētu tā teikt. Drīzāk komandas kļūda - nevarējām ātri savākties. Kaut kā ātri viss sākās, viņi ātri skrēja uzbrukumā un guva divus vārtus.
Treneris Ševļakovs pēc mača teica, ka izlase gatavojās tam, ka slovāki savā laukumā uzreiz metīsies uz priekšu. Kā izpaudās gatavošanās - spēlētājus par to brīdināja, un viss, vai bija plāns novirzīt spēli tālāk no saviem vārtiem?
Jā, mums teica jau pirms treniņiem, ka pretinieki uzbruks un ka būs spiediens uz mūsu vārtiem jau pirmajās minūtēs. Vajadzēja būt tam gataviem, bet nez kāpēc izrādījās, ka neesam.
Vai galvenā trenera Aleksandra Starkova prombūtne treniņos, pirms spēles un tās laikā bija jūtama?
Protams, tas bija jūtams. Jau treniņprocesā un arī spēles laikā. Viņš tomēr ir cilvēks, kurš komandu noskaņo spēlei…
Pirmajā puslaikā bija epizode, kad aizsardzībā spēlēji tuvu soda laukumam. Tā prasīja treneri, situācija, vai pašam kļuva garlaicīgi bez bumbas?
Ir jāspēlē visai komandai! Un arī aizsardzībā spēlē visa komanda, nevis tikai aizsargi. Visi spēlē uzbrukumā, un visi spēlē aizsardzībā. Tā nu sanāca, ka šajā spēlē bijām spiesti spēlēt «zemu» un palīdzēt saviem aizsargiem atgūt bumbu, lai paši varam veidot uzbrukumus.
Ar tiem gan īsti labi nevedās...
Bija viens moments, guvu vārtus, bet tiesnesis lēma, ka tur bija aizmugures stāvoklis. Es, protams, uzskatu, ka vārtu guvums bija jāieskaita, bet es nedrīkstu apspriest, ko tiesneši lemj. Bija momenti, kad mani ar bumbu «baroja» komanda un kad es palīdzēju tai. Mūsu uzdevums ir cīnīties un gūt vārtus.
Vai kļuva vieglāk, kad laukumā tika sūtīti vēl citi Latvijas uzbrucēji - Māris Verpakovskis un Edgars Gauračs?
Jā, bija jūtams, ka laukumā parādījušies svaigi spēki un ka ir iespējams gūt vārtus. Tā sanāca, ka sākām biežāk uzbrukt un slovāki - biežāk kļūdīties. Jo mēs «augstu» presingojām pretinieku aizsargus un tie sāka apjukt, atdodot bumbu.
Taču pēc vienu vārtu atgūšanas vēl iespēju gūt vārtus vairs nebija?!
Tās jau bija spēles beigas. Bija ļoti grūti kaut ko izdarīt, kad palika trīs, maksimums piecas minūtes. Slovāki sāka pieturēt bumbu un vienkārši atbrīvoties no tās. Ja būtu ieskaitījuši… (Apraujas.) Ja varētu iesist pirmajā puslaikā, būtu pavisam citādi. Arī rezultāts būtu cits.
Kad Cauņu nomainīja, vai nebija sajūtas, ka treneri izkar balto karogu un netic vismaz punkta iegūšanai Slovākijā?
Ja nebija redzams pie TV ekrāniem, atklāšu, ka Saša pats palūdza maiņu. Pēc viena sitiena viņam pastiepa kājas muskuli, tā ka tā bija piespiedu maiņa.
Parunāsim par tavām gaitām Vācijā! Pastāsti, kā atceries pirmo spēli bundeslīgā un pirmos vārtus.
Oficiāli man pirmā spēle bija pret Barcelona. Tas bija ļoti patīkami - spēlēt tādā stadionā, tādu fanu klātbūtnē un pret tādu pretinieku. Kaut vai tā bija kluba otrā komanda, bet bija patīkami izbaudīt tādu futbolu, atmosfēru… Runājot par maniem pirmajiem vārtiem, protams, ilgs bija ceļš līdz tam - ilgi nevarēju tos gūt, lai gan iespējas bija. Pienāca tas brīdis, kurā savu iespēju izmantoju. Prieks man, visai ģimenei un visiem faniem.
Pagaidām bundeslīgā vārtus gūsti tikai pret Vācijas izlases vārtsargiem. Vai esi jau papētījis, kad būs spēle ar tās pirmo numuru Manuelu Neijeru, kurš spēlē Minhenes Bayern?
Man liekas, ka pēc divām spēlēm. Bet vajag gūt vārtus jau ātrāk (smaida)!
Cik labi jau pazīsti Hamburgu, un kā tev tur patīk?
Pazīstu pilsētu jau labāk. Nu jau varu braukt arī bez navigācijas iekārtām (smaida). Dažviet. Ļoti liela un skaista pilsēta. Daudz parku, kur var labi pavadīt laiku ar ģimeni, var aizbraukt pie upes vai kaut vai uz ostu… Arī pilsētas centrs ir jauks.
Vai pēc jauna līguma esi iegādājies jaunu spēkratu?
Nē. Bet šis jautājums intervijas pieteikumā nav minēts (smejas)! Kad spēlēju Polijā, nopirku sev automašīnu.
Raksturo savu ikdienas režīmu Hamburgā!
Katru dienu ir treniņš pulksten desmitos. Stundu pirms tā jau jābūt stadionā. Tur disciplīna ir pirmajā vietā. Ja kavē, tad ir bargi sodi. Pusotru stundu rit labs, intensīvs darbs. Pēc treniņa drīkst palikt stadionā un pastrādāt individuāli. Turpat stadionā arī pusdienojam. Un tad jau katrs uz savu pusi. Gadās, ka jābrauc uz vācu valodas lekciju (smaida), bet tā man pagaidām bijis tikai trīs reizes.
Un kā tev sokas ar vācu valodas apguvi?
Es sāku mācīties vācu valodu ar sievu jau Daugavpilī. Kad atbraucu uz Hamburgu, sākās pirmssezonas treniņnometne, un var teikt, ka nebija laika mācībām. Bija pa diviem trim treniņiem dienā, un tad jau vairs nebija spēka kaut ko mācīties. Atlika tikai pagulēt, patērzēt skaipā un iet gulēt. Tagad ir vairāk brīvā laika un obligāti jāapmeklē vācu valodas nodarbības.
Toties tagad sanāk laba prakse angļu valodā?!
Tā sākās jau Ungārijā, kad pārsvarā lietoju angļu valodu. Arī Polijā to izmantoju, kamēr daudz maz neapguvu poļu valodu. Tāpat arī tagad ar puišiem Hamburgā runāju angliski, jo tur ir daudz futbolistu no citām valstīm: Anglijas, Nīderlandes… Visi savā starpā sazinās angliski.
Kurš ir tavs labākais draugs komandā?
Nu tāda labākā drauga tur nav. Ir puiši, ar kuriem var labi pakomunicēt. Kaut vai tas pats Džefrijs Bruma. Es ar visiem tur normāli komunicēju.
Kā vērtē holandieša Rafaela van der Vārta pievienošanos komandai?
Manuprāt, tas ir ļoti labs pirkums. Kopš viņa ierašanās ļoti daudz kas komandā uzreiz mainījās, jo Hamburger SV zvaigzne atgriezās klubā, kurā visi viņu ļoti mīl, un viņš var dot ļoti daudz komandai. Viņš ir ļoti taktisks gan kā futbolists, gan kā cilvēks.
Viņš droši vien ir vislabākais futbolists, ar kādiem tev nācies spēlēt?
Jā, viņš ir labākais.
Kas sākumā Hamburgā bija visgrūtākais?
Adaptācija. Tu ierodies svešā, lielā pilsētā, kur ir grūtības ne tikai futbolā, bet arī ar valodu. Futbola līmenis un slodzes stipri atšķiras, viss notiek lielā ātrumā… Nācās daudz strādāt, un tas viss nebija viegli. Taču ar laiku - pēc mēneša pusotra - kļuva vieglāk, un tagad jau viss ir labi. Turpmāk būs daudz vieglāk, jo esmu iegādājies dzīvokli un pēc izlases spēlēm atpakaļ došos ar visu ģimeni. Tagad atliks domāt tikai par futbolu.
Ko vari teikt par saviem konkurentiem? Markuss Bergs laikam pašlaik nav labā sportiskā kondīcijā…
Tā daudzi uzskata, taču, kad es tikko tur ierados, man viņš bija labs futbolists, tāds viņš ir arī tagad. Viņš joprojām ir perspektīvs futbolists, kurš man sastāda labu konkurenci, arī treniņos viņš strādā un gūst vārtus. Tev sevi tur jāpierāda kā treniņos, tā spēlēs. Ja ej laukumā, jāgūst vārti. Negūsi - sēdēsi.
Pēc treniņiem pie kā vairāk piestrādā?
Ja runājam tieši par darbu pēc treniņiem, tad palieku ilgāk, strādājot pie tehnikas un dažādu sitienu realizācijas. Bet pirms treniņiem - pie stabilizēšanās. Komandā ir fiziskās sagatavotības treneris, kurš dod vingrinājumus ķermeņa tonusa uzturēšanai.
Kā mainījās treniņprocess, ja salīdzini ar savu iepriekšējo darbavietu Poznaņas Lech?
Treniņprocess man Hamburgā ir interesantāks, jo treniņi ir intensīvāki un daudzveidīgāki.
Ar kuru no treneriem tev kā uzbrucējam sanāk strādāt vairāk?
Ir viens treneris, kuram var palūgt padomu, kā vingrināt, piemēram, tehniku, taču tas viss jāsaskaņo ar galveno treneri Torstenu Finku. Tur gan nav tādu problēmu, ka tev aizliegtu trenēties papildus. Vari palikt pēc treniņa, cik ilgi vēlies.
Pirms pievienošanās izlasei HSV aizvadīja pārbaudes maču ar Poznaņas Lech...
Jā, tā bija lieliska spēle - varēju no visiem atvadīties. Pēc puslaika palūdzu, lai mani nomaina, jo tribīnēs bija mana sieva. Treneris nomainīja. Man pateica: «Noej gar tribīnēm!» Visu otro puslaiku «nogāju» gar tām, dalot autogrāfus. Tikai pēc mača desmit minūtes redzēju sievu, un uzreiz lidojām prom.
Kāds tu biji bērnībā? Skaidrs, ka ar bumbu, bet - raksturā?
Mamma saka, ka es visu laiku esmu vēlējies būt pirmais. Es atceros, ka vienmēr esmu bijis spītīgs, gāju līdz galam, nekad nepadevos.
Tad jau tu skolā biji teicamnieks?!
Nē, teicamnieks nekad nebiju. Mācījos viduvēji, kā jau futbolists (smaida). Līdz 9. klasei stundas nekavēju, bet tad sāka veidoties profesionālā karjera - sāku kavēt mācības. Bet vidusskolu un institūtu [Daugavpils Universitāti] pabeidzu labi.
Vēl kaut ko studēsi?
Nē! Pagaidām pietiks (smejas)...
Kopš kura laika zini latviešu valodu?
Kā - zinu? (Smejas.) Es to zinu slikti. Saprast un lasīt vēl daudz maz varu, bet sarunāties - ne.
Un kāpēc tomēr vismaz kaut ko zini?
Nezinu! Tas nav jautājums man. Laikam tāpēc, ka dzīvojam Latvijā. Valsts valoda mums latviešu skaitās... Man latviešu valodas zināšanas nav vajadzīgas - es tā uzskatu. Es ar korespondentiem varu arī krieviski parunāt. Arī poliski vai angliski.