Atzīmējot Latvijas ainavas glezniecības lielmeistara Vilhelma Purvīša jubileju (3. martā gleznotājam apritēja 140 gadu), Mūkusalas Mākslas salonā sarīkota izstāde Purvītis un citi Latvijas ainavisti.
«Tiek uzskatīts, ka Purvītis radīja Latvijas ainavas kanonu, kas kļuva par nācijas nacionālās identitātes zīmi, ietverot sevī tautas daiļuma izjūtu, laikmeta garu, etniskos ideālus un temperamentu. Žanra tradīcijas sekotāji katrs savā veidā ietekmējās no Purvīša tematikas bagātības, un diez vai bez šī iedvesmas avota būtu īstenojusies ainava Latvijas mākslā. XX gadsimta gaitā ainavas žanra nozīme mainījās un transformējās, mākslinieki savus radošos uzdevumus risināja, attālinoties no tiešās dabas izjūtas refleksijām, un tomēr tēma nezaudēja savu aktualitāti,» saka izstādes kuratore mākslas zinātniece Diāna Barčevska.
Izstāde aktualizē jautājumus, cik dziļi nācijas apziņā ir iesakņojies un nostiprinājies ainavas žanrs kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis. Un vai tas var būt aktuāls arī mūsdienās? Mēģinot rast atbildi uz šiem jautājumiem, ekspozīcijā līdzās izcilajam klasiķim un citiem zināmiem ainavistiem eksponēti arī mūsdienu jaunie mākslinieki - Arturs Bērziņš un Andris Eglītis, kuru mākslā, iedvesmojoties no tiešā dabas vērojuma, Latvijas ainava ir nozīmīga tēma.
«Purvīša tipiskā ainava veidojās gadsimtu mijā: visbiežāk viņš gleznoja bērzu birzis, priežu audzes, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasara ziedošos kokus vai rudens krāsainās lapotnes. Tika apcerēta dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja un gaismas dinamika,» tā gleznotāja stils raksturots Latvijas Kultūras kanonā. Tajā iekļautas Latvijas Nacionālajā muzeja krājumā glabātās Vilhelma Purvīša ainavas Pavasara ūdeņi (Maestoso) (ap 1910. gadu); Ziema (ap 1908. gadu) un Pavasarī (Ziedonis) (1933- 1934).
«Gribētos apgalvot, ka jauno mākslinieku aizraušanās ar ainavu apliecina nacionālās identitātes jēdziena klātesamību mūsdienu mākslā,» uzskata D. Barčevska.
Izstādē eksponēti Vilhelma Purvīša, Kārļa Melnbārža, Ārija Skrides, Eduarda Kalniņa, Oto Pladera, Jāņa Pūpola, Fēliksa Čipāna, Konrāda Ubāna, Līgas Purmales, Alekseja Naumova, Artura Bērziņa, Andra Eglīša u. c. darbi.
«Purvītis kā pirmais un dižākais ainavists Latvijas glezniecībā ir iedibinājis tradīciju, kā skatīties uz ainavu,» uzskata mākslas kritiķis Vilnis Vējš. «Ikviens, lai cik neatkarīgs viņš iedomātos esam šajā žanrā, neglābjami tiks salīdzināts.» Kritiķis norāda, ka tomēr ir jānošķir Purvīša tiešie skolnieki un tie, kuri vienkārši ir pakļauti mūsu uztveres klišejai un instinktīviem «purvītisma» meklējumiem viņu darbos. Kritiķis nedomā, ka Purvītis par ainavu jau visu būtu pateicis viens pats. To intriģējoši rāda arī, piemēram, izstādē skatāmie mūsdienu ainavistu Artura Bērziņa un Andra Eglīša darbi.
Izstāde