Novembrī medijiem par svarīgu notikumu daudzumu nav jāraizējas. Kamēr ziņas un neziņas par ASV prezidenta vēlēšanām turpina pārslogot informācijas telpu, mediju uzmanības aizvējā notiek cīņa par citas lielvalsts politisko nākotni. Ķīnas vadības grožus gandrīz desmit gadu rokās turējis prezidents Hu Djiņtao, tagad pienācis laiks pārmaiņām.
Lai arī varas maiņa Ķīnā medijiem vizuāli un informatīvi nav tik atraktīvs notikums kā vēlēšanas otrpus Atlantijas okeānam, prognozējams, ka Ķīnas nākotnei šī izvēle būs pietiekami izšķirīga. Ķīna ir nonākusi krustcelēs. Tai jāizšķiras, kā tiks risinātas samilzušās iekšējās problēmas - ar stingru roku vai tomēr liberalizāciju.
Gerards Lemoss, kurš ir grāmatas Ķīniešu sapņa beigas autors un kā viesprofesors uzturējies Ķīnā vairākus gadus, savā darbā pasniedz drūmu Tautas Republikas ainu. Ķīna samērā īsā laikā ir kļuvusi par ekonomisku lielvaru, un par to dārgi samaksājuši tās iedzīvotāji. Paralēli jau zināmajām demokrātiskā deficīta, apkārtējās vides piesārņojuma un korupcijas problēmām viņš īpaši izceļ iedzīvotāju smago psiholoģisko stāvokli, kuru izraisījusi straujā attīstība.
Viena bērna politika ir izdarījusi milzīgu spiedienu uz jauno paaudzi, jo visas ģimenes cerības tiek liktas uz vienīgā bērna pleciem. Straujās urbanizācijas rezultātā viens no otra tiek atdalīti ģimenes locekļi, un, līdzīgi kā pie mums Latvijā, bērni bieži uzaug bez vecākiem, jo tie ir spiesti peļņā doties projām. Vienkāršo strādnieku ikdiena Ķīnā ir smaga. Autors pat min piemēru, ka ap dažām augstākām fabriku celtnēm nostiepti tīkli regulāro pašnāvības mēģinājumu dēļ. Var tikai iedomāties, cik pūļu un līdzekļu valsts iegulda tēla uzspodrināšanā ārzemēs, un var tikai nobrīnīties, cik ļoti rietumu mediji koncentrējas uz dažiem apspiestajiem ķīniešu intelektuāļiem.
Valstī ar 1,3 miljardiem iedzīvotāju iekšpolitiskās problēmas ir milzīgas, taču tieši Tautas Republikas mazākā un turīgākā daļa, kura ir apčamdījusi ierobežotā kapitālisma labumus, sagādā komunistiskajam režīmam lielākās galvassāpes. No vienas puses, šis slānis tiecas savus ekonomiskos panākumus nostiprināt politiski, no otras puses, režīms pats saprot, ka, iegrožojot šo sabiedrības daļu, ekonomiskā izaugsme, visticamāk, nespēs saglabāt iepriekšējo tempu. Interesantu viedokli pauž Google Ķīnas nodaļas dibinātājs un bijušais prezidents Kai Fu Lī, sakot, ka tieši disciplīna un paklausība ir iemesli, kāpēc Ķīna nespēj būt patiesi inovatīva. Ja nekas nemainīsies, tā nekad neiegūs savu Stīvu Džobsu vai Marku Cukerbergu.
Raugoties no ārpuses, ir skaidrs, ka milzīgajai valstij nepieciešama liberalizācija. Komunistiskā ideoloģija Ķīnā šobrīd realitātei atbilst mazāk nekā jebkad agrāk. Politiskā elite ir izvēles priekšā pakļaut realitāti ideoloģijai vai arī ideoloģiju piemērot realitātei. Rīt šaura politiskā elite izlems pasaules piektās daļas iedzīvotāju likteni, taču kafijas biezumos tas nav jāzīlē. Politbiroja Pastāvīgajā komitejā jau likvidēti galvenā cenzora un policijas vadītāja posteņi, viss norāda uz atkusni.