Nu, redziet, kas tie pasaules zinātnieku kongresi ir. Tas nedaudz jāpaskaidro. Zinātnieki jau pulcējas par atsevišķām nozarēm. Ir ķīmiķu kongresi, simpoziji un citi. Zinātne ir internacionāla, un vispār runāt tikai par latviešu zinātniekiem varbūt nav īsti korekti.
Bet tomēr, kāpēc mēs runājam un uzsveram - latviešu zinātnieku kongress?
Kāpēc mēs tā runājam? Pirmkārt, precizēsim - latviešu zinātnieks jau no 1919. gada nozīmē visu tautību zinātniekus, kas saistīti ar Latviju. Latvijas speciālisti, kas strādā akadēmiskajā vidē. Jau pirmskara Latvijā tur bija gan latvieši, gan krievi, gan vācieši, gan ebreji. Un vispār jāsaka, tādam jēdzienam «nacionāla zinātne» ir nedaudz tāda kā negatīva nokrāsa. Var runāt par nacionālo kultūru, arhitektūru…
Bet zinātnei nav tautības?
Jā un nē. Pastēram ir tāds teiciens «zinātnei nav tēvzemes, bet zinātniekam tāda ir». Zinātniekam tomēr ir jābūt patriotam. Bet tomēr tā ir mazliet šķirta sfēra. Pirmām kārtām mēs runājam par zinātnieka identitāti, nevis nacionālo identitāti. Bet ir labi, ja šīs abas identitātes savienojas.
Bet tomēr, kā šie kongresi sākās?
1965. gadā trimdā sākās tāda tradīcija - latviešu tehnisko zinātņu kongresi. ASV un Kanādā. Pamatdoma šiem kongresiem bija latviešu terminoloģijas veidošana tehniskajās zinātnēs. Sāka veidoties latviešu terminoloģijas vārdnīca. Un 1976. gadā mēs, trīs pārstāvji no Padomju Latvijas - Ekamanis, Guderniece un es -, tikām uzaicināti Monreālā olimpisko spēļu laikā uz tādu kongresu. Tad es tur uzstājos ar tādu vispārēju lekciju par zinātnes stāvokli Latvijā. Un šī uzstāšanās guva diezgan lielu piekrišanu. Un tad - jau 1976. gadā - sākām runāt, ka varbūt kādreiz šādu latviešu tehnisko zinātņu kongresu varētu noturēt Rīgā. Tur, atkārtoju, sociālo zinātņu pārstāvju nebija.
Un politikas tātad arī tur nebija?
Politikas tur nebija. Un tad 1988. gadā atkal Monreālā notika jau astotais šāds kongress, un tad uzrakstījām tādu vēstuli, ka nākamais kongress tiešām varētu notikt Rīgā. Situācija Latvijā mainījās, un 1991. gada jūlijā tika sarīkots Rīgā Pirmais vispasaules latviešu kongress ar apakšvirsrakstu Devītais latviešu tehnisko zinātņu kongress. Rubiks toreiz nedeva šim pasākumam Kongresa pili, tas bija mēnesi pirms augusta puča, noskaņas diezgan saspringtas, un pasākums notika Dailes teātrī. Pirmās simboliskās ievadlekcijas bija man un Vairai Vīķei-Freibergai.
Tas kongress vairs nebija tikai tehnisko zinātņu pārstāvju kongress?
Nē, bet tehniskie arī tur piedalījās. Tas patiešām bija kongress ar ļoti daudzām sekcijām un plašu profilu. Piemēram, tur pirmo reizi bija arī teologi. Pēc tam pagāja desmit gadi. Un nāca Rīgas 800. gadu svinības. Un 2001. gadā es ierosināju, ka sakarā ar Rīgas jubileju vajadzētu atkal sasaukt pasaules latviešu zinātnieku kongresu. Tur to viesu jau bija daudz mazāk. Mēs runājām specifiski par zinātni Rīgā astoņsimt gadu laikā. Un tad pēc tam mums sākās tādas valsts programmas. Un lielākā valsts programma - par nacionālo identitāti, tā saucās Letonika. Tā sākās 1995. gadā bez finansējuma, bet ar 2005. gadu tā kļuva par valsts finansētu programmu. Un tad nu letonikā mēs arī sākām rīkot programmas. Notika trīs Letonikas kongresi, bet kad pirms pusotra gada bija jāsāk gatavoties uz ceturto kongresu, kam bija jānotiek 2011. gadā, man ienāca prātā - ir pagājuši atkal desmit gadi, un vai nebūtu laiks paplašināt tās robežas. Un tad pēc akadēmiķa Tālava Jundža iniciatīvas mēs vienojāmies apvienot Letonikas kongresu ar Trešo pasaules latviešu zinātnieku kongresu. Tas kongress patiešām bija liels. Negaidīti liels. Tūkstoš divsimt dalībnieku reģistrēti. Bet lielum lielais vairākums bija humanitāro zinātņu pārstāvju, darbojās četrdesmit piecas sekcijas. No tām trīsdesmit veltītas humanitārajiem jautājumiem, tikai piecpadsmit dabas zinātnēm un inženierzinātnēm.
Vai tā nav tāda klibošana ar vienu kāju?
Nu nē, jo eksakto zinātņu pārstāvjiem jau regulāri notiek citi pasākumi, kongresi, simpoziji. Šis jau vairāk tāds... nu nav tīri profesionāls pasākums.
Tomēr, runājot par to kongresu, vai tas ir tāds rituāls pasākums, kur cilvēki sabrauc un paskatās cits uz citu, vai tas tomēr dod arī kādu pienesumu zinātniskajās atziņās?
Es teiktu - gan tā, gan tā. Redziet, kongress noritēja četras dienas, un viena diena bija specifiski veltīta lielo valsts programmu gada atskaitei, ko organizēja Izglītības un zinātnes ministrija. Tās programmas ir - pirmā programma ir par enerģētiku, otra programma ir par materiālu zinātnēm un informātiku, trešā programma ir par sabiedrības veselību, ceturtā programma ir tāda īpatnēja - viss par Latvijas dabas resursiem. Un piektā programma ir tā, kas tagad saucās - nacionālā identitāte. Tās apakšvirsraksts ir Valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība. Mēs šo programmu vadām kopā ar Nilu Muižnieku un akadēmiķi Tālavu Jundzi. Un koordinatore ir filoloģe Ilga Jansone. Un tātad vesela diena bija veltīta atskaitei par šīm programmām. Tādējādi tas bija arī tāds pārskats ļoti rosīgām debatēm. Tad, protams, arī visās tajās sekcijās daudzos referātos bija savas novitātes. Humanitārajās sekcijās praktiski bija tikai jauni rezultāti. Eksaktajās zinātnēs bija vairāk tādu kā pārskati, jo tos jaunumus jau vairāk ziņo savos speciālajos kongresos.
Kongresa nozīme bija arī saite ar sabiedrību, jo tur bija ļoti daudz sabiedrības pārstāvju, jo sekcijās varēja nākt un piedalīties nereģistrēti dalībnieki. Un arī - saite ar politiķiem. Uzstājās Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja un arī jaunieceltais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis. Tā bija viņa pirmā parādīšanās tautai. Un vakarā, kad bija atskaite par Nacionālās identitātes programmu, ar savu ieinteresētību ļoti labu iespaidu atstāja jaunā kultūras ministre. Tiešām viņa bija visieinteresētākā.
Runājot par nacionālo identitāti. Jūsuprāt, kas ir galvenās problēmas, kuras patlaban latviešiem ir saistītas ar nacionālās identitātes jautājumiem?
Atklāti sakot, Latvijā ir ļoti daudz nacionālās identitātes problēmu. Vispirms jau pats jēdziens «nacionālā identitāte» vai «etniskā identitāte». Tās nav viena un tā pati lieta. Nacionālā identitāte ir piesaiste valstij, un tā ir arī pilsoniskā identitāte, kura ne vienmēr sakrīt ar etnisko identitāti. Etniskās identitātes ir atsevišķi Latvijas latviešiem, Latvijas krieviem vai poļiem. Bet jārodas arī kopējai, integrējošai valstiskai identitātei.
Tās faktiski vēl nav?
Tās faktiski vēl nav. Turklāt mēs varam runāt arī par tādu identitātes plurālismu. Kam jūs esat piederīgs? Vai jūs esat latvietis, vai jūs esat eiropietis, vai jūs esat sēlis vai latgalis, tā kā mēs runājam par identitāšu daudzveidību. Starp citu, latgaliešu identitātes jautājums aktuāls jau no pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem. Vai viņš jūtas kā Latgales latvietis vai kā Latvijas latgalis. Un ļoti principiāls jautājums šobrīd - vai mēs jūtamies kā eiropieši. Ir ļoti pareizi sacījis viens anglis, kāds profesors, kurš teica par latviešiem tā: viņi ir tik ilgi turēti nost no savas valsts, no savām tradīcijām un citām tādām lietām, ka tagad viņi negrib iekļauties, negrib zaudēt, ko tagad ieguvuši - savu valstiskumu un savu patību. Mēs negribam kļūt eiropieši. Šis antieiropiskais moments, jūs paši zināt, kā tas izpaužas. Latviešu zemnieks jūtas tāds kā apspiests, nedod viņam to noteikto naudu. Dažādām iedzīvotāju grupām var būt dažāda attieksme. Piemēram, zinātnē, ja mums nebūtu zinātnei naudas no Eiropas, tad Latvijā zinātnes šodien nepastāvētu.
Vai tad Latvijas valsts nefinansē zinātni?
Jo būtībā Latvijā zinātnes finansējums procentuāli ir viszemākais Eiropā. Tāpēc arī Latvijā nav inovāciju. Piemēram, padomju režīma laikā, lai kā mēs par to domātu, bija aptuveni 17 tūkstoši cilvēku, kuri bija iesaistīti zinātnē, kas lielā mērā bija saistīti ar lielražošanu, arī ar militārām izstrādēm. Tagad ir palikuši pieci tūkstoši pieci simti cilvēku, kas nodarbojas zinātnē. Zinātņu doktoru, kas strādā zinātnē, ir trīs tūkstoši astoņi simti. Mums ir divas reizes mazāk zinātnieku nekā Lietuvā un mazāk zinātnieku nekā Igaunijā, kas nekad nav bijis.
Mēs no identitātes jautājuma pārgājām pie zinātnes problēmu jautājuma.
Jā, bet ziniet, zinātnieka identitāte kādreiz var būt pretēja nacionālajai identitātei. Un tas ir dabiski. Ja viņš jūt, ka viņš ir fiziķis, ja viņš jūt, ka viņš ir ķīmiķis, naudu saņem no Eiropas Savienības, brauc strādāt uz Eiropu vai ASV, kur ne tikai atalgojums, bet arī gaisotne un darba apstākļi ir nesalīdzināmi labāki nekā Latvijā…
Vai tas ir normāli, vai mums, latviešiem, vajadzētu satraukties, ka mūsu smadzenes aizplūst? Vai pašiem Latvijā veidot gaisotni, lai zinātnieki neaizbrauktu?
Es atbildēšu - gan, gan. Jo Amerikas zinātne šobrīd jau ir pasaules zinātne. Amerikā tikai maza daļa no fizikas doktoriem ir dzimuši Amerikā. Jo pašu amerikāņu vidē zinātne nav tik prestiža kā bizness vai jurisprudence. Daļēji tā smadzeņu noplūde ir normāla parādība, vienmēr kāda daļa zinātnieku strādās ārzemēs. Piemēram, ja mēs runājam par Nobela prēmijas laureātiem, kas nāk no Ungārijas, kas nāk no Rumānijas, no Slovēnijas, - visi viņi ir dabūjuši Nobela prēmiju ārpus savas valsts. Zinātne XXI gadsimtā attīstās lielos pasaules centros.
Bet tajā pašā laikā, protams, ir jābūt arī zinātniskiem centriem šeit, mazākās valstīs, kur zinātniekam būtu kur atgriezties. Un arī saņemt finansējumu no savas valsts. Mans modelis būtu - par zinātnieku migrēšanas, nevis emigrēšanas veicināšanu. Lai, piemēram, fiziķis varētu aizbraukt uz kādu laiku uz ārzemēm, tur papildinātu zināšanas, bet lai viņam būtu vieta, kur atgriezties. Pašreiz diemžēl tādas vietas vairumā nav. Mums zinātne tiek taisīta par Eiropas līdzekļiem, un 2013. gadā, kad beidzas Eiropas finansēšanas periods, paliek viens gads neskaidrs, kas maksās tiem cilvēkiem - līdz 2014. gadam. Pēc tam sākas jauns finansēšanas periods, un tad pat finansēs vairāk, bet viens gads paliek nenosegts.
Cik zinātnieku no Latvijas strādā ārzemēs?
Liekas, pašreiz ārzemēs strādā aptuveni kāds tūkstotis zinātnieku no Latvijas. Es to saucu par trešo intelektuālo trimdu. Latviešu zinātne lielā mērā attīstījusies kā trimdas zinātne. Līdz 1919. gadam - pamatā Krievijā, daži arī Berlīnē, Šveicē. Latvijas laikā latviešu zinātnieki prom praktiski nebrauca. Otrā trimda ir saistīta ar Otro pasaules karu un inteliģences došanos bēgļu gaitās. Toreiz aizbrauca 60% zinātnieku. Kas interesanti, padomju laikā latviešu zinātnieki nebrauca strādāt uz Maskavu vai kur citur, jo Latvijas teritorijā pašā tika uzturēta zinātne. Pēc 1990. gada sākās trešais emigrācijas vilnis. Pirmkārt, iekšējā emigrācija -- zinātnieki pāriet politikā, ierēdniecībā, biznesā, banku sfērā, vienu vārdu sakot, uz naudīgākām vietām, jo zinātnei naudu nedod un institūti put ārā. Tad brauc arī projām. Pa priekšu aizbrauc krievi, ebreji, tad arī latvieši. Bet ir arī tādi, kas tagad pēc 15-20 gadiem atgriežas. Ir tāds Izraēlas modelis. Daļa Izraēlas zinātnieku ir ilgstoši strādājuši Amerikas zinātnes centros, bet citi tikai Izraēlā. Un tad parasti tie zinātnieki no Amerikas uz mūža otro pusi atgriežas Izraēlā, un tad ir konkurence starp tiem vietējiem, kas visu laiku ir mocījušies un vilkuši to Izraēlas zinātni uz augšu, un starp tiem, kas daudz labākos apstākļos saņēmuši zināmas priekšrocības un tagad atgriežas un vietējos izspiež. Nu Latvijā var sanākt kaut kas līdzīgs.
Atgriežoties pie Latvijas zinātnes. Jūs teicāt, ka zinātnes finansējums ir par mazu, lai sagaidītu reālas inovācijas. Tas nozīmē arī, ka mūsu ekonomikas konkurētspēja ir apšaubāma.
Nu jā, tas bija Kalvīša valdības modelis, ka kaut kā no valsts puses tās inovācijas ir jāatbalsta. 2006. gadā tā lieta likās ļoti cerīga. Bet nu diemžēl 2010. gadā un 2011. gadā Latvija realizēto inovāciju skaita ziņā ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā. Pat pēc Rumānijas un Bulgārijas. Mums ir maz inovatīvo procesu, jo šo procesu veidošana saistās ar mazo un vidējo uzņēmumu. Es stāvu tālu no tām lietām, bet kolēģi man saka, ka tas lielā mērā saistāms gan ar mūsu likumdošanu, gan ar nodokļu politiku, gan ar to, ka nesaprot šo inovāciju lomu. Un tagad sabiedrība ir vīlusies, sabiedrība it kā gaidīja no zinātniekiem vairāk, bet nu nav tās atdeves. Rodas tāds kā apburtais loks - nedod naudu zinātnei, līdz ar to mazāk izgudrojumu, tādēļ zinātnei dod vēl mazāk naudas. Un tā mēs griežamies pa to apli: nav naudas - nav atdeves, nav atdeves - nav naudas.
Un ir otra lieta Latvijā. Latviešiem ir daudz talantīgu galvu, bet ir maz uzņēmējdarbības talantu. Tā jau veca lieta - latviešiem ir zemkopības tradīcija, bet tirgošanās tradīcija nekad nav bijusi izteikta. Bez šeptmanības arī zinātnei grūti.
Varbūt nākamais zinātnieku kongress jātaisa kopā ar uzņēmējiem?
Diemžēl arī uz šo kongresu bija lūgti, bet neatnāca. Pašlaik Latvijas uzņēmēji ir tādā stadijā, ka šī zinātne viņiem liekas lieka un apgrūtinoša, peļņu nenesoša. Bet tagad mūsu izgudrojumus pamatā ievieš ārzemēs.
Un tomēr, kur mums ir tās lielākās izredzes?
Redziet, es uzskatu, ka pašreiz vislielākās izredzes Latvijai ir startēt ne ar augstās tehnoloģijas lietām, lai cik žēl man kā ķīmiķim būtu to atzīt. Mums vairāk izredžu ir pārtikas tehnoloģijā un noteikti tā saucamajās radošajās industrijās - mākslā, opermākslā, baletmākslā, dizainā…
Jūs gribat teikt, ka esam bezcerīgi pazaudējuši iespēju sekot līdzi augstajām tehnoloģijām?
Nekad nekas nav bezcerīgi. Bet mūsu sabiedrības vispārzinātniskais līmenis krasi krītas. Un zināmā mērā arī jūs, žurnālisti, grēkojat. Cik mums ir sieviešu žurnālu un cik tās periodikas, kura raksta par zinātnes problēmām.
Bet Ilustrētā Zinātne!
Jā, tas ir labs žurnāls, bet tur viena nelaime - viņi arī runā par pasaules zinātni, bet nestāsta par zinātni Latvijā. Par vietējās zinātnes problēmām tur vispār netiek runāts. Tas arī mūsu kongresa rezolūcijā ir ierakstīts - nav tādas akadēmiskas tribīnes, kur runāt par sasāpējušām problēmām zinātnē un par zinātnes saiti ar sabiedrību. Zinātne atkal jāatgriež modē.