Šodien elektroenerģijas deficīts nepārsniedz 200 MW. Pieļaujot strauju rūpniecības izaugsmi, deficīts nepārsniegtu 300-400 MW. Vispār tas nav liels deficīts. Ja kopā ar elektroenerģiju būs nepieciešama arī siltumenerģija, kas būtu normāli saistībā ar rūpniecības attīstību, tīras elektroenerģijas nepietiktu. Būtu jābūvē koģenerācijas elektrostacijas.
No elektroenerģijas vajadzības viedokļa nav nepieciešamības piedalīties Visaginas AES celtniecībā. Dalība šodien izmaksā vienu miljardu eiro, bet zināms, ka celtniecības izmaksām piemīt apbrīnojama tieksme procesa gaitā pieaugt. Dalības piekritēji pamatojumam izsaka dažādus argumentus - partneru solidaritāte un komercinterese -, kas tomēr neiztur kritiku. Kāda solidaritāte, ja Lietuva dzelzceļa sakarā parādīja, ka tādas nav. Attiecībā uz komercinteresi, atdeve sagaidāma, ja tāda būs, pēc 15-20 gadiem. Vai varam vēl šo summu palielināt un ņemt naudu no budžeta? Varbūt no Latvenergo peļņas? Tāpat no budžeta vien ir.
Komercintereses piekritēji saka - mēs kā līdzīpašnieki saņemsim lētāku elektroenerģiju. Ka tik ne tā! Vai tad nav zināms, ka visa Eiropa būs ieslēgta un pastāvēs vienota tarifu likme? Nav svarīgi, kas ir īpašnieks. Vēlos teikt, ka mums jāsaglabā tiesības iepirkt elektroenerģiju izdevīgāk. Tiek celta Kaļiņingradas AES, var prognozēt, ka jaudas būs pārpārēm un cena būs zemāka par Eiropas vienotajiem tarifiem. Acīmredzot arī Baltkrievijā būvēs AES.
Elektroenerģijas deficīta samazināšanai nepieciešama elektrotaupības valsts programma. Tam naudu žēlot nedrīkst, tas ir ilgtermiņa ieguvums.
Palūkosimies uz notiekošo ar saprātu!
Eiropa visiem uztiepa «zaļās elektroenerģijas» koncepciju, tās izstrādes palielināšanu. HES celtniecību, izrādījās, ka nav kur celt, vēja elektrostacijas, saules bateriju enerģiju. Nauda šiem mērķiem tika ņemta no finanšu piramīdām, ekonomika uzkarsa, jo šiem projektiem tika izdalītas neiedomājamas summas. Naudīgām valstīm bija labi, nauda apgrozījās, bet mēs un līdzīgas valstis vienkārši izputēja. Kā cieta mūsu budžets! Tiem, kuri uzbūvēja vēja elektrostacijas, paveicās, citiem ne, jo no tiem, kuriem pieder vēja elektrostacijas un mazās HES, elektroenerģija jāpērk par neadekvāti augstu cenu. Protams, izmaksas atsaucās uz budžetu, bet tā pavēlēja Eiropa, tika pieņemtas regulas, noteikti termiņi. Bet tagad? Finanšu piramīda sagruvusi, un citas lielas naudas nav. Eiropa pēkšņi (!) atklājusi, ka visam iepriekš minētajam pa šiem gadiem iztērēti 100 miljardi eiro, un secinājusi, ka ekonomiski tas nebija lietderīgi. Bet mēs pēdējo naudu tajā ieguldījām!
Vai nav dīvaini, ka pasauli musina ar naftas un gāzes krājumu izbeigšanos un tomēr katru gadu tiek pārskatītas šīs prognozes un gaidāmās izbeigšanās termiņš arvien attālinās? Saglabāsim veselo saprātu un aizstāvēsim savas intereses!
*Ekonomikas doktors, profesors, a/s Dzintars valdes priekšsēdētājs