Viena no blaknēm, kas novērojama, saduroties atšķirīgām vēstures interpretācijām, ir tēmas, «objekta» vienkāršošana. Piemēram, 15. maijs, ko daži Latvijā uzskata par atzīmējamu dienu (tiesa, to diezgan amizanti maskējot ar «karogu braucienu»), savukārt citiem tas izraisa nepārprotamu noliegumu. Jo «Ulmaņa laiki» ir vai nu slikti, vai labi. Lai gan citos apstākļos vairums ļaužu - pieņemu, ka arī pretējo viedokļu paudēji 15. maija apvērsuma gadījumā, - mīļu prātu piekritīs, ka reti kad kaut kas ir melns vai balts.
Kā veidojas šāda noplicināšana? Man šķiet, pirmkārt, tā izriet no vēlmes visu skatīt viena, augstākais, divu, naratīvu formā. Profesionālas diskusijas gadījumā notiktu jēdziena «ulmaņlaiki» korekta un auglīga saskaldīšana. Ekonomiskajā politikā pareizs bija tas un tas, nepareizs - tas un tas. Kultūras politikā kļūdaini bija šādi lēmumi, pareizi - šādi. Un tā tālāk. Savukārt, ja gleznotāja otiņas vietā tiek lietots instruments sienu krāsošanai, beigās ir mitoloģija.
Otrkārt, konkurējošu interpretāciju aizstāvjiem ir nelāgs niķis kā argumentu lietot detaļas, kas, lai cik interesantas, var arī neko daudz neraksturot. Piemēram, ja es izlasu tekstu «Dievs vienmēr ir nomodā... Viņš arī mūsu tautai visvajadzīgākā brīdī sūtīja Vadoni» (Latvijas kareivis, 1939. gada 14. maijs), es spļauju zilizaļu. Jautājums ir - vai šis bezgaumības kalngals ļauj spriest par gaisotni tā laika Latvijā vispār? Tāpat var simto reizi piesaukt partiju «listu» skaitu pirms apvērsuma, bet šis fakts ir tik visu izsakošs un «dzelžains», lai apvērsumu pamatotu?
Treškārt, problēmas rada arī apbrīnojamā spēja «ar atpakaļejošu datumu» zināt, kā vajadzēja rīkoties (arī tā piemīt abām konkurējošajām interpretācijām). Tie, kuri uzskata, ka apvērsums un parlamentārās iekārtas likvidēšana noveda pie nepretošanās okupācijai 1940. gadā, acīmredzot skaidri zina, ka Ulmanis varēja rīkoties citādi (jāatzīst, arī teksta autoram šī kaite dažreiz piemetas). Lieki teikt, ka tikpat pārliecināti par savu spēju «iekāpt» divdesmito trīsdesmito gadu politiķu situācijā ir otras interpretācijas paudēji.
Varētu jau atmest ar roku - kuru gan mūsdienu Latvijā, ja neskaita, tā teikt, nelielus aktīvistu pulciņus pretējās pusēs, 15. maija apvērsums satrauc? Nav tik vienkārši, jo šāda vēsturiskās atmiņas modelēšana turpinās. Pārcilāsim prātā interpretācijas par neatkarības atgūšanas posmu. Vieniem pilnīgi skaidrs, ka «tolaik gan mēs visi bijām vienoti», citi svēti pārliecināti, ka latvieši viņus apmānījuši, nepildot tolaik it kā solīto. Un šis melnbaltums ļoti tieši ietekmē to, kā mēs pret valsti izturamies šodien.