Cilvēka smadzenes uz naudu reaģējot līdzīgi kā uz kokaīnu, pie tāda secinājuma nonākuši neirologi, kas pētījuši smadzeņu baudas centra Nucleus accumbens reakciju narkotiku lietošanas un seksa laikā. Izrādās, ka minētā smadzeņu daļa līdzīgi reaģē arī brīdī, kad cilvēkam ir izredzes tikt pie naudas.
Pārgalvīgs bagātību meklētājs, kurš iespējama atraduma dēļ riskē ar savu dzīvību. Ātrā kredīta ņēmējs, kurš to patiesībā nemaz nav spējīgs atmaksāt. Pircēji, kuri ziemas preču izpārdošanas laikā šturmē veikalu. Biržas mākleri, kuri kursu lejupslīdes skurbumā turpina pārplūdināt tirgu ar akcijām, kamēr tās vairs nav nekā vērtas.
Pēc klasiskās ekonomikas teorijas šie mūsu patēriņa un finanšu pasaulē bieži sastopamie tirgus dalībnieki nemaz nedrīkstētu eksistēt. Iespējams, ka XX gadsimta sākumā radītais ekonomisko formulu aģents homo economicus jeb racionālais un samērā egoistiskais patērētājs ir uz izmiršanas sliekšņa. Varbūt, ka tāds pat nekad nav dzīvojis.
«Tas nav arguments, tas ir apvainojums,» tā prestižās Čikāgas Universitātes profesors Džons Kohreins reaģēja uz Malkolma Klārksa filmas Mind over Money izvirzīto hipotēzi, ka tieši homo economikus neatbilstošā novērtējuma dēļ ekonomisti nebija spējuši paredzēt 2008. gada finanšu krīzi. «Mēs vienmēr apdomājam un aprēķinām savu pašlabumu, pirms pieņemam finansiāli izšķirīgu lēmumu,» gluži kā dabas likumu Kohreins vēlreiz atgādina Adama Smita teikto.
Iespējams, ka ir pienācis laiks šo aksiomu pārskatīt. Ne velti pēc kredītpakalpojumu reklāmas allaž izskan papildu brīdinājums izvērtēt iespēju aizņēmumu apmaksāt. Ilgtermiņa risku novērtēšanā cilvēks acīmredzot mēdz būt tikpat neracionāls kā smēķējot vai pārmērīgi lietojot alkoholu. Tātad kaut kādi secinājumi ir izdarīti, taču līdz Čikāgas Nobela prēmijas laureātu kalvei šī atziņa nav nonākusi.
Iepriekšminētās filmas ietvaros tika veikts arī kāds visai vienkāršs eksperiments. Tā dalībniekiem tika izteikts piedāvājums, ka pēc gada viņi varētu saņemt 100$, bet ja pagaidītu dienu ilgāk, tad saņemtu 102$. Šajā gadījumā tikpat kā visi būtu ar mieru gaidīt, taču, dodot izvēli eksperimenta dalībniekiem 100$ saņemt tūlīt vai labāk 102$ rīt, vairākums naudu labprātāk ņemtu uzreiz.
Hārvarda universitātes sociālpsiholoģe Dženifera Lernere filmas uzdevumā veica praktisku eksperimentu, kurā noskaidrojās, ka tā dalībnieki, kuri tikko bija noskatījušies bēdīgu filmu, dažkārt par pudeli ūdens bija gatavi maksāt četras reizes lielāku summu nekā tie, kuri filmu nebija skatījušies.
«Akrobāts - cilvēks, kas nobalansē savu ienākumu robežās,» tā reto mākslu būt racionāliem ar saviem līdzekļiem jau sen atpakaļ bija novērtējis slovēņu rakstnieks Žarko Petāns. Iespējams, ka klasiskā ekonomikas teorija sevī ietver bīstamu ilūziju un par to ir vērts padomāt.