It kā jau ļoti vienkārši. Pret visiem valsts uzņēmumiem vienāda attieksme. Tomēr vai šī formula ir veiksmīgākā gan valsts, gan pašu uzņēmumu attīstībai? Manuprāt, ja nav iespējams izdomāt sarežģītāku un atbilstošāku modeli, valsts uzņēmumus vajadzētu dalīt vismaz divās daļās. Vieni ir tie, kuri konkurē tirgū un darbojas konkurences apstākļos, bet otri - tie, kuriem valsts uzticējusi kādu savu funkciju un kuri faktiski darbojas monopola apstākļos. Attiecībā uz pirmajiem attieksmei pret peļņas sadali arī attiecīgi būtu jābūt kā tirgus apstākļos. Būtu jārīkojas tieši tāpat, kā rīkotos privātais īpašnieks.
Pirmajos brīvā tirgus gados daudzi uzņēmumi visu peļņu izņēma dividendēs. Kur ir šie uzņēmumi šodien? Vai tie nav izrādījušies viendienīši? Peļņas izņemšanu dividendēs nevar uzskatīt par prasmīgu uzņēmuma vadību un attīstību. Ir privāti uzņēmumi, kas gadu desmitiem peļņu investē attīstībā, lai vairotu uzņēmuma ražīgumu un konkurētspēju. Īpašnieki saprot, ka peļņas izņemšana liktu uzņēmuma attīstībai apstāties un tas ar laiku sāktu veģetēt, līdz nonāktu līdz loģiskam uzņēmējdarbības noslēgumam.
Ekonomiskās krīzes laikā, kad bija jāsabalansē budžets un jāuzlabo tā stāvoklis, bija saprotams, kādēļ valsts uzņēmumu peļņu valsts vēlējās saņemt dividendēs. Taču krīze beigusies, un jāsāk domāt citās dimensijās - kā un vai šiem uzņēmumiem attīstīties un kādus labumus tie nākotnē nesīs Latvijai. No peļņas uzņēmums samaksā uzņēmuma ienākuma nodokli. Ja valdība izvēlētos visiem uzņēmumiem vienotu modeli, ka, piemēram, 15% peļņas ieskaita budžetā, tie arī būtu skaidri spēles noteikumi, turklāt motivētu uzņēmumus attīstīties. Atšķirīga situācija ir ar tiem uzņēmumiem, kuriem valsts deleģējusi kādu savu funkciju, piemēram, Ceļu satiksmes drošības direkcija. Iespējams, ka šis ir uzņēmums, no kura var prasīt peļņu atdot valstij. Taču ir specifiski infrastruktūras uzņēmumi, kuru pelnītspēja ir tieši atkarīga no spējas investēt attīstībā.
Ekonomikas ministrijas piedāvātais koncepts valsts uzņēmumu pārvaldībai daudz sekmīgāk risinātu šo problēmu, taču arī tā nav zelta atslēdziņa. Ir zināmi gadījumi, ka uzņēmumi, kuriem rodas problēmas, dodas uz valdību un lūdz peļņu atstāt savā rīcībā. Taču tam, ko iesākt ar uzņēmuma peļņu, nevajadzētu būt politiskam, bet saimnieciskam lēmumam. Iespējams, par katru uzņēmumu jāveic analīze, izpēte un aprēķini, kā ar tā peļņu rīkoties. Bet tam būtu nepieciešams liels ekspertu skaits, tādēļ vienkāršākais - izdomāt tādu universālu metodi, kas nošķirtu tirgū un monopolapstākļos strādājošos uzņēmumus un katriem piemērotu savu peļņas sadales mehānismu. Va/s Latvijas dzelzceļš (LDz) gadījumā, kur lielāko daļu pērnā gada peļņas valdība paredzējusi ieskaitīt valsts budžetā, uzņēmums faktiski ir infrastruktūra, ar kuru jāpelna, bet infrastruktūras uzturēšanai un attīstīšanai nepieciešami līdzekļi. Atšķirībā no citām valstīm Latvijā valsts nepiedalās dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanas finansēšanā, tālab uzņēmuma peļņas nesadalīšana un atstāšana LDz modernizēšanas un jauno attīstības projektu realizēšanas vajadzībām būtu valsts ieguldījums sava lielākā uzņēmuma attīstībā.
*Ekonomists