«Rudens nav slikts,» saka režisors Varis Brasla, mazliet pasmaidot par banālo jautājumu, kurš gadalaiks viņam patīk. «Tas jau vairāk ir psiholoģiski. Pavasaris ir tiešām skaists, jo tas ir visa sākums. Tad nāk Jāņi, un rudens klāt. Taču tas ir laiks, kad tikai mazliet jāpaciešas, jo priekšā ir cerība - būs atkal pavasaris. Un es nekad nemuktu uz Spāniju, lai būtu tur, kur visu laiku saule spīd.»
V. Braslam patīk arī blūzs, kas ir otra daļa no viņa jauniestudētās izrādes Rudenīgais blūzs nosaukuma. Šodien, 30. oktobrī, Valmieras teātra Apaļajā zālē notiks šīs Aivena Menčela lugas pirmizrāde. Lugas autors gan plašākai sabiedrībai ir pazīstams nevis kā rakstnieks vai dramaturgs, bet vairāk kā kino producents un scenāriju autors. Viņš sarakstījis scenārijus vairākām amerikāņu kinofilmām un televīzijas seriāliem. Luga Kapsētas klubs, kas Valmieras teātrī nu iestudēta ar nosaukumu Rudenīgais blūzs, sarakstīta 1993. gadā; 1996. gadā tapa arī kino - filma The Cemetery Club guva lielu skatītāju atsaucību.
V. Brasla neko no tā nav redzējis. Viņu uzrunājis tas, ka tāds lomu sadalījums, kas domāts vecākajai paaudzei, dramaturģijā nebūt nav bieža parādība. «Pasaulē jau tomēr dominē jaunības kults,» saka režisors. Lugā trīs cienījamas atraitnes izveido tādu kā klubiņu savu aizgājušo vīru piemiņai, taču ierasto kārtību stipri sagroza kāds vīrietis, arī atraitnis. Izrādē spēlē aktieri Vizma Kalme, Regīna Devīte, Baiba Valante, Anna Putniņa un Rihards Rudāks. Radošajā komandā darbojas arī scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmus veidojusi Liene Rolšteina. Izrādē skanēs mūzika no Jāņa Šipkēvica (seniora) personīgās fonotēkas.
V. Brasla izrādi iecerējis kā traģikomēdiju. «Jauki, ja cilvēkam ir humors un pašironija saulainā laikā. Daudz grūtāk to ir nepazaudēt arī tumšajās dienās un drūmajos brīžos. Tam vajag dūšu,» saka režisors. Viņš domā, ka vieglāk publiku ir saraudināt. «Ir tik daudz redzēts uz ekrāna un teātrī, ka publika ir zaudējusi spēju bez pretenzijām priecāties par darbībām un izdarībām, kur nu vēl par verbālu tekstu. Traģēdija arī nav viegls žanrs, bet tajā vairāk ieklausās,» spriež V. Brasla. «Lai arī lugas autoram piemīt Vudija Allena rakstības vieglums un holivudiskums, darbs skar ikviena cilvēka slēptāko - kā sadzīvot ar vientulību, nekļūstot nīgram un noliedzošam. Izrāde meklē atbildes arī uz jautājumiem, kā vitāli nodzīvot dzīvi, neupurējot sevi bijušajam un nenododot pagātni un jaunību, kas ir skaista. Bet vai skaistumam ir gadu cenzs?» Un kāda uz paša uzdoto jautājumu ir režisora atbilde? «Hmm… Tā ir mana gudrā frāze… Nav nekāda cenza. Vai var salīdzināt plaukstošu lapu ar lapu rudenī? Vai var salīdzināt jaunas meitenes roku ar sievietes roku? Savā laikā speciāli esmu pievērsis kameru Ēvalda Valtera rokām. Tas ir stāsts!» atbild V. Brasla.
Tuvākās izrādes - 31. oktobrī, 3. un 7. novembrī.