Andris Pļavenieks
Reizes jeb procenti gadījumu, kad drošības josta ir nākusi par sliktu cilvēkam, kurš cietis avārijā, ir jāraksta ar komatu un daudzām nullēm. Tas varētu būt 0,00001%.
Minēšu vienu piemēru - pirms trim gadiem ātrās palīdzības mašīna, braucot pa Brīvības ielu, pārkārtojās blakus joslā un uzskrēja virsū priekšā braucošai mašīnai, kura veda metāla stieņus. Stieņi izdūrās cauri stiklam, un šoferis, kurš nebija piesprādzējies, tādēļ paspēja parauties malā un neuzdūrās uz stieņa. Bet šādu gadījumu ir ārkārtīgi maz, un nez kādēļ tieši stāsti par tiem visu laiku klaiņo apkārt, savukārt par to, ka jostas visos pārējos gadījumos izglābj dzīvību, neviens nez kādēļ nerunā.
Jostas ir speciāli konstruētas tā, lai vadītāju pēc iespējas noturētu uz vietas un sadursmes brīdī viņš ar pilnu inerces spēku netriektos caur vējstiklam, apmetot vēl astoņus kūleņus.
Daudzas mašīnas konstruētas tā, lai pat gaisa spilveni neizšautos, ja vadītājs nav piesprādzējies, citādi viņš ar pilnu spēku triektos virsū gaisa spilvenam, kas pretī nāk ar ātrumu 300 kilometru stundā. Šī stāsta morāle principā ir tāda - jāsprādzējas ir nevis tāpēc, ka [Valsts policijas Prevencijas pārvaldes priekšnieks Edmunds] Zivtiņš tā liek, bet tādēļ, lai izglābtu sevi. Ja mēs visi sprādzēsimies, iedzīsim Zivtiņa kantori bankrotā, bet paši par ietaupīto naudu aizbrauksim uz Turciju atpūsties.