Tie skatītāji, kuri šos kanālus skatās maksas televīzijā - vai tā būtu kabeļu, satelīts vai maksas virszemes, tie minētos kanālus redzēs, tiem problēmu nav. Problēmas var būt apmēram 10-15% skatītāju (8-9% skatās bezmaksas virszemes televīziju, vēl apmēram 4% apgalvo, ka neskatās vispār, un vēl apmēram 2%, lielākoties pierobežā, skatās kaimiņvalstu TV analogajā apraidē). Un tas ir jautājums pašai valstij, kādā informatīvajā telpā šie 10-15 procenti dzīvo.
Kāds ir iespējamais kompromiss? Piemēram, valsts komerctelevīzijām pasaka: šobrīd jūs maksājat par apraidi 650 tūkstošus, samazinām šo summu uz pusi. Der?
Te nav runa tikai par naudu. Tiem puišiem politikā tā kā vajadzētu saprast, vai valsts grib sarunāties ar sabiedrību, kā sarunāties, un tad tas attiecas uz mediju telpu vispār.
Politiķi teiks: viss pareizi, bet tāpēc mums ir sabiedriskie mediji.
Nu, tas ir pēdējais salmiņš, lai attaisnotu savu nedarīšanu. Jo, ja netiks veikts sabiedriskās televīzijas funkciju audits - ko tā dara, par kādu cenu utt., tad vienā jaukā dienā arī tās var nebūt. Pat ja nerunājam par tik dramatisku scenāriju, kāpēc ir jānonāk līdz situācijai, kad sabiedrības uzrunāšana valsts interesēs koncentrējas vienā kanālā, kas rada risku par citādo viedokļu ignorēšanu, nonākšanu vienu politisko grupu kontrolē? Mums tik ļoti vajag tādu Baltkrievijas situāciju?
Mazliet tematiski pakāpjamies atpakaļ. Normāls skatītājs jautās: hei, kāpēc komerctelevīzijas tieši tagad sāk runāt par aiziešanu no t. s. bezmaksas televīzijas? Kas tad nu lēcies? Tik smagi samazinājušies reklāmas ieņēmumi?
Patiesībā mēs par šīm problēmām runājam jau sen. Atbildot uz jautājumu - tur ir arī vēl citi faktori, piemēram, ciparu apraides ieviešana. Proti, nacionālās komerctelevīzijas, LNT un TV3, saražo saturu, bet nesaņem par to naudu. Atšķirībā no tiem kanāliem, kuri nav nacionālie un kuriem kabeļu operatori maksā - 5, 10, 12 eirocentu par klientu - mājsaimniecību. Nacionālās televīzijas nesaņem. Iedomājies, ka zemnieks nodod savu preci veikalam, bet tas kavējas ar norēķiniem! Plus valsts atļauj brīvi ienākt ārzemju kanāliem, kuri šiverē pa vietējo reklāmas tirgu, noplicinot to vēl vairāk.
Tātad, ja pieņemam, ka a) reklāmas tirgus tuvākā gada laikā koši neuzplaukst, b) kabeļu operatori nekļūst dāsni pret nacionālajiem kanāliem, tad faktiski atliek trešais variants - valsts samazina apraides maksu virszemes TV.
Tieši tā. Ja tevis pieminēto a un b nosacījumu nav, tad apraidei faktiski vajadzētu būt bez maksas. Un tas būtu nevis kaut kādas īpašas priekšrocības Latvijas komerctelevīzijām, bet nelīdztiesīgas situācijas kompensēšana. Lai gan es īsti nesaprotu, kāpēc nevarētu būt šis b nosacījums - Igaunijā un Lietuvā vietējās komerctelevīzijas drīkst saņemt maksu par savu produktu maksas TV. Mums tikai būtu jāmaina likums.
Bet, ja neparādās pat trešais nosacījums - apraides maksas būtiska samazināšana, tad nacionālie komerckanāli jau pēc mēneša, diviem no bezmaksas apraides pazūd?
Tā var gadīties, jo tiem nebūs naudas satura līdzšinējā apjomā saražošanai. Tad šie nacionālie komerckanāli būs līdzīgā situācijā kā Pirmais Baltijas kanāls, kurš, nebūdams nacionālā kanāla statusā, var gan reklāmu tirgot, gan iekasēt naudu no operatoriem.
Jebkurā gadījumā gada nogalē atkārtojas tradicionālā situācija, kad sabiedriskie mediji prasa no budžeta papildu naudu, kaut kāda stīvēšanās utt. Tas jau sāk apnikt.
Piekrītu, bet joprojām jau nav skaidrs, kāds ir šo sabiedrisko mediju uzdevums - ko tie saražo apmaiņā par valsts naudu. Ja runājam par vienotu sabiedrisko mediju - jā, koncepcijā sarakstītas viedas lietas, tomēr mani nepamet sajūta, ka mums te darīšana ar klasisku Latvijas gadījumu, žargonā sakot, būvprojektu. Proti, kad optimizācijas vārdā tiek iztērētas lielas summas kaut kādai celtniecībai, jaunu tehnoloģiju iegādei, bet par saturu neviens tā īsti nedomā. Kad es Ernst & Young, kuri veica modeļu izstrādi, jautāju, kāpēc tik lieli cipari, viņi teica, ka viņi zem tiem «neparakstās», ka tas ir Nacionālās radio un televīzijas padomes lauciņš.
Pieņemsim, ka kauliņi sakrīt tā, ka valsts sāk skatīties uz šo projektu adekvātāk. No kura gala jāsāk? Bija mums konsultatīvā padome, un?
Pagaidi, tu esi sapratis, kuram ar šo projektu ir jānodarbojas? Nē? Tad ar to ir jāsāk. Patiesībā, ja ir profesionāli menedžeri, tad nekā sarežģīta tur nav. Vienkārši jāsaprot, ko mēs gribam, kāds ir nacionālais pasūtījums. Ja naudas pietiek, lai kvalitatīvi taisītu vienu kanālu, tad tā arī godīgi pasakām! Jebkurā gadījumā nav normāli, ja sabiedriskās televīzijas vadītājs atzīst, ka viņam lielākā daļa budžeta aiziet ar produkta ražošanu nesaistītiem izdevumiem. Nekustamais īpašums jāuztur utt.
Bet vai jautājums par nacionālo pasūtījumu nav neatrisināms? Man liksies, ka sabiedriskajam medijam jāsedz vienas tēmas, tev - pilnīgi citas.
Tad paskatāmies, bez kā valsts nevarētu iztikt, kādu informāciju tā uzskata par būtisku iedzīvotājiem. Piemērs: tagad visi baigi sakreņķējušies, ka bērni paliek resni. Veselības ministrija žēlojas, ka viņus neuzklausa. Es saku: mīļie, bet jums taču ir sabiedriskā televīzija! Nē, tur arī nesanākot. Kā tas var būt?