Krievijas agresija Ukrainā bruņošanās drudzi atnesusi arī līdz Latvijai. Liela daļa politiķu sociālajos tīklos un klātienē, Saeimā un valdībā, radio un televīzijas ziņu un diskusiju raidījumos, to vien dara, kā spriedelē par valsts aizsardzības spējām iebrukuma gadījumā. Cik stundu paies, līdz palīgā atnāks sabiedrotie, cik veci tanki mums ir un kādi būtu jāiepērk turpmāk (un varbūt arī lidmašīnas), vai ir jēga šādā situācijā atjaunot obligāto karadienestu utt.
Visas runas par šo tēmu beigu beigās atduras pie maģiskajiem diviem procentiem no IKP, kas atvēlami aizsardzībai. Tālāk sākas vairāksolīšana. Vismaz starp tiem, kas rudenī mērķē uz Saeimas vēlēšanām. Lai izceltos uz valdības «soli pa solim» politikas fona, tie, kas vēl tikai pretendē uz Solvitas vai Laimdotas sabiedrību, divus procentus piesola vistuvākajā nākotnē. Daži labi - pat jau nākamgad. Pēc spēles «Visi dara tā» motīviem.
Palielināt finansējumu aizsardzībai neapšaubāmi vajag. Taču šāda vairāksolīšanas pieeja liek būt piesardzīgam. Pastāv liels risks, ka šis jautājums var tikt pārvērsts par priekšvēlēšanu farsu ar visai bēdīgām sekām.
Pirmkārt, vai tie, kas piedāvā dubultot finansējumu jau «rīt ap brokastu laiku», zina, kā to visracionālāk ieguldīt drošības stiprināšanai? Latvijas saistības mums neuzliek par pienākumu tik strauji palielināt finansējumu aizsardzībai - lēmuma pieņēmējiem gan NATO, gan ES ir gana skaidra mūsu iespēju robeža. Vienīgais, ko no mums sagaida, ir neatkāpties no apņemšanās divu procentu robežu pārvarēt 2020. gadā. Haotiska pieeja, steiga drīzāk rada pamatu bažām, ka līdzekļi var tikt ieguldīti nepārdomāti - iepirkumu rīkotāji «pa galvu, pa kaklu» izdomās, kā «apgūt» visu papildu finansējumu, lai tik kādam nerodas aizdomas, ka tas piešķirts nevajadzīgi. Tie, protams, būs zelta laiki gan jaunas, gan lietotas tehnikas tirgotājiem, bet viņi arī faktiski būs vienīgie ieguvēji.
Otrkārt, nejēdzīgi, ka kārtējo reizi viss tiek reducēts tikai un vienīgi uz procentiem. Nevis mūsu artavu NATO operācijās, profesionalitāti, partneru gatavību operatīvi nākt talkā krīzes situācijā. Tā vietā, lai apliecinātu gatavību cīnīties līdz pēdējam, mēs atkal esam atraduši, par ko pažēloties, šoreiz - par naudas trūkumu un sliktajiem apstākļiem. It kā nauda visu atrisinātu pati no sevis. Ja tā būtu, par mums daudz bagātākas valstis jau sen dzīvotu mierā un laimē, bet zinām, cik daudzos gadījumos tā nav.
Ja nu kādam tik mīļi procentos izteiktie rādītāji, var taču deklamēt to pieaugumu. Kā nupat medijos izskanējušajā ziņā par Ķīnu, kas palielina aizsardzības budžetu par 12,2%. Arī iepriekš viņiem bija līdzīga apjoma pieaugums. Iespaidīgi! Bet vismaz pieauguma procentos mēs viņus varam pārspēt - lai pildītu solījumu par 2020. gadu, tuvākajos gados finansējumu aizsardzībai celsim par pārdesmit procentiem gadā, piecgades laikā dubultojot! Uz priekšu, cienītie vairāksolītāji!