2012. gada pavasarī beidzas jūsu LNSO galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja līgums. Šī būs jūsu pēdējā sezona ar LNSO?
Saskaņā ar līgumu esmu šajā amatā no 2009. gada septembrim 2012. gada maijam. Kad stājos darbā, kultūras ministre bija Helēna Demakova, kura parakstīja apliecinājumu, ka Kultūras ministrijai (KM) jāpiešķir šim nolūkam nauda trīs gadus. Kad Latvijā sākās krīze, šis budžets vienkārši izkūpēja gaisā. Tiesa, ministrija ik pa laikam atrada veidu, kā piešķirt vismaz daļu solītā, taču tas notika neregulāri un nekonkrētā formā. Līdz pat šim brīdim LNSO direktore Ilze Paidere-Staķe ir centusies strādāt bez budžeta, par kādu bija vienošanās ar KM. 2012. gadā, iespējams, atstās orķestri bez finansējuma galvenajam diriģentam. Vēlos uzsvērt - šajā situācijā neraizējos par savu algu. Neuztraucos, vai mans līgums tiks atjaunots. Mani satrauc kas cits. Kopš 2009. gada, kad Latvija ieslīga ļoti dziļā lejupslīdē, LNSO ir paveicis to, ko nav spējusi neviena Latvijas kultūras institūcija. Laikā, kamēr citi tikai izmisīgi centās saglabāt savu līmeni, LNSO paveica tieši pretējo - jūtami cēla savu māksliniecisko līmeni. Parādījām ne tikai visai Latvijai, bet arī citām Eiropas zemēm un Japānai, kā jāstrādā krīzes laikā: orķestra mūziķi no visas sirds nodevās darbam, lai īstenotu kopīgo mērķi padarīt orķestri arvien labāku. To, ka tas ir izdevies, apliecina recenzijas, kuras saņēmām pēc uzstāšanās Vācijā. Paradoksāli - orķestra mūziķiem krasi (par 40% un vairāk) samazināja algas, tomēr viņi spēlēja ar simtprocentīgu atdevi, apliecinot izturību, neatlaidību, pozitīvu mērķtiecību, vēlēšanos un spēju augt. Kultūras ministrija nedrīkst izturēties pret LNSO tāpat kā pret jebkuru citu orķestri. Ja tā turpinās izlikties to neredzam, es pavasarī došos prom. Nesaku, ka LNSO vajag miljonu un citiem orķestriem - neko. Manuprāt, problēmas sakne ir tā, ka ministrijai trūkst spēju un kompetences pamanīt un izprast atšķirību. Vai nu viņus tas neinteresē.
Drīz būs jauna valdība un kultūras ministrs. Turklāt vēl nav skaidrības par 2012. gada budžetu…
Ļoti ceru, ka ar jauno kultūras ministri mēs varēsim nopietni izrunāties par situāciju un atrast risinājumu, kā to darījām ar Intu Dālderi. Bija laba sadarbība un kontakts arī ar iepriekšējo ministri Sarmīti Ēlerti līdz brīdim, kad viņa neizpildīja savus solījumus. Mēs satikāmies, es viņai izskaidroju situāciju, un viņa solīja to atrisināt, taču tas nenotika…
Nepaspēja, jo Valsts prezidents atlaida Saeimu… Būs jāsāk visu no gala skaidrot jaunajai ministrei.
Vajadzēja vismaz tikties un izskaidrot, kāpēc tā noticis. To varētu saprast. Bet nē! Man ir ļoti labas personiskās attiecības ar Ēlerti, taču, ja cilvēks nepilda savus solījumus, es vairs nespēju viņu uztvert nopietni. Uzskata, ka jāgaida jaunā ministre, taču atbildīgie ierēdņi ministrijās strādā joprojām. Ieradies Rīgā, es lūdzu tikšanos ar Kultūras ministrijas pārstāvjiem, taču līdz šim brīdim man nav noteikts datums un laiks. Acīmredzot viņi ir ārkārtīgi aizņemti, bet es te laikam tikai garlaikojos…
KM valsts sekretāre (Solvita Zvidriņa - red.) sākumā solīja atrast tikšanās laiku, taču tagad viņa man vairs neatrod laiku. Man ir teikts, ka tā acīmredzot ir tāpēc, ka ministrijā izlasījuši manus izteikumus presē. Ja viņi domā, ka, izvairoties no tikšanās, problēma tiks atlikta malā, es vēlos šajā intervijā publiski brīdināt, ka problēma netiks norakta un tā var tikai ļoti nepatīkami samilzt. Satikties un izrunāties vienmēr ir labāk, nekā bēgt un izvairīties no sarunas par problēmu. Es patiesi ceru, ka mums ar jauno ministri izveidosies dialogs un ka tas vedīs uz pozitīvām pārmaiņām. Ticu demokrātijai šajā valstī. Es nebaidos un, ja par ko iestājos, novedīšu līdz galam. Mēs rīkosimies, un es neslēpšu, ka tas nebūs patīkami. Tomēr ceru, ka tik tālu neaizies.
Kā Latvijas Nacionālajai operai, kurai izdevās «izplēst» vismaz kaut kādu valsts papildfinansējumu sūrajā krīzē.
Te jāatskatās uz priekšvēsturi. Opera ir daudz lielāka institūcija, tajā ir daudz vairāk darbinieku (to nosaka žanra specifika) un izrādes notiek teju katru vakaru. Taču būtiskākā atšķirība ir tā, ka operas darbs jau gadiem ir strukturēts un to pārvalda vesela vadības komanda. LNSO ilgus gadus pat nebija īstas menedžmenta struktūras. Situācija šajā ziņā sāka mainīties tikai brīdī, kad par LNSO direktoru kļuva Ints Dālderis un turpinājās Ilzes Paideres-Staķes vadībā. Pirms tam bija tikai orķestra direktore un pāris cilvēku, kuri kaut kā darīja visu. Tas, protams, bija zaudējums orķestrim, bet tas nenozīmē, ka par to orķestrim būtu jāmaksā vienmēr. To, kas netika izdarīts menedžmenta līmenī, mēs paveicām pašā orķestrī. Es neprasu: dodiet orķestrim miljonus! Bet es saku, ka mums nepieciešami līdzekļi mūzikas instrumentu iegādei un remontam, nepieciešama nauda reklāmai un mārketingam. Šis nav jautājums par to, kura ir pati galvenā vai labākā kultūras institūcija Latvijā. Taču ir jāsaprot, ka piecu valsts finansēto orķestru kontekstā ir tikai viens Nacionālais simfoniskais orķestris. Uzaiciniet ekspertus un palūdziet viņiem salīdzināt orķestru līmeni - par rezultātu nav šaubu!
Taču pat maestro Mariss Jansons ar kolēģiem Bavārijas Radio mūzikas kolektīvos tikko paudis publisku morālu atbalstu mūziķiem pārtikušajā Nīderlandē, kur politiķi grasās krasi samazināt orķestru un koru finansējumu.
Bet izcilais Karaliskais Concertgebouw - pats galvenais orķestris valstī - taču nav apdraudēts? Nacionālais simfoniskais orķestris ir pirmais, pats galvenais Latvijas orķestris. Simfoniskās mūzikas visaugstākā kvalitāte. Es neprasu, lai orķestris peldētu naudā. Viss, ko vēlos, ir tikai, lai tiktu atzīts, ka Latvijas Nacionālais orķestris ir pārāks par citiem. Ir jānovērtē, ko tas izdarījis, par spīti krīzei. Ja nevarēšu ar orķestri strādāt, ja tam nebūs atbilstošu apstākļu, man nāksies aiziet. Gribu uzsvērt: problēma nav, cik simtu vai tūkstošu. Problēmas būtība ir attieksmes žestā un vērtību atzīšanā. Tāda attieksme ir ļoti demoralizējoša, aizskaroša un demonstrē necieņu gan pret cilvēkiem, kuri no visas sirds ir tiekušies uz vislabāko, gan arī pret šī orķestra klausītājiem.
Šosezon situācija mainījusies arī tajā ziņā, ka vienlaikus vadāt jau divus orķestrus - vienu Latvijā, otru Vācijā. Kā sadalāt spēkus un prioritātes?
Vācijas Radio Zārbrikenes-Kaizerslauternes Filharmonijas orķestris (VRF) Vācijā ir daudz lielāka institūcija. Tam ir daudz vairāk koncertu. Tas sniedz ap 85 koncertiem gadā, un tas ir ļoti daudz. Orķestris ir krietni lielāks arī mūziķu skaita un menedžmenta komandas ziņā. Viņiem ir arī nauda - stabils un labs valsts atbalsts - un ļoti sakārtota un spēcīga vadības komanda. Es tur esmu galvenais diriģents, bet ne mākslinieciskais vadītājs. Tiesa, vienmēr tiek jautāts mans viedoklis, lemjot par solistu un diriģentu aicināšanu. Attiecībās ar galveno diriģentu tas ir nerakstīts likums, turklāt tikai dažos Vācijas orķestros vispār pastāv mākslinieciskā vadītāja amats. Orķestrim Vācijā es veltu daudz laika, taču mans darbs ar to ir ļoti atšķirīgs. Šeit LNSO ir nepieciešamas pastāvīgas rūpes un praktiska vadība. Savukārt VRF orķestrim tāda nav nepieciešama. Tas strādā pats, ir tikai jākontrolē situācija. Orķestrim Vācijā ir gan problēmas, gan labās īpašības, kādu nav LNSO. Savukārt LNSO piemīt īpašības un kvalitātes, kādu nav VRF. Man tas šķiet ļoti aizraujoši un iedvesmojoši, it īpaši, ja ar abiem gatavoju vienu un to pašu repertuāru. Viņiem ir atšķirīgs uzskats par muzicēšanu.
Tomēr kur šajā salīdzinājumā redzat LNSO priekšrocības un trūkumus?
Dažreiz, strādājot ar LNSO, man ir sajūta, ka orķestris gaida, ko diriģents teiks. Mūziķi gaida, lai darītu, reaģējot uz to, ko diriģents norādīs. Orķestris Vācijā daudzējādā ziņā ir pašmotivēts. Tas dara pats, es tikai ieviešu izmaiņas. Taču tas ir normāli, jo viņiem nav naudas problēmu un viņiem mūzikā ir cita skola un domāšana. Viņi tev dod, tu to pieņem un pieslīpē. Latvijā orķestris sākumā dod mazāk, un man ir vairāk jāpiepūlas. Toties enerģija, kādu orķestris izstaro koncertā, manuprāt, ir īpaša un neatkārtojama.
Kādas izmaiņas jūsu un dziedātājas Elīnas Garančas ģimenē ieviesis jūsu jaunais - vecāku statuss, meitiņas Katrīnas Luīzes piedzimšana?
Jūtamies ļoti laimīgi. Personiskā dzīve, ģimene man ir ļoti, ļoti svarīga. Tagad mums dzīve ir jāplāno daudz precīzāk, jābūt vēl organizētākiem. Par laimi, mēs varam atļauties palīgus, piemēram, sievieti, kas palīdz mājas solī. Ir taču skaidrs: ja Elīna nevar izgulēties, nav fiziski atpūtusies, viņa nevar dziedāt. Es tādā situācijā vēl spētu diriģēt, taču Elīna ir atcēlusi pat dalību Milānas La Scala sezonas atklāšanas izrādē decembrī.
Jūsu ģimenes ligzdā Spānijā, Malagā, ir gana mierīgs un kluss?
Tur vēl joprojām ir īsta vasara - 28 grādus karsts un spoža saule zilās debesīs virs jūras. Tas ir kas īpašs - no rīta pamosties un ieraudzīt jūru. Brīnišķīgi zilu jūru saulainā un patīkami siltā rītā. Tas ļoti būtiski maina dzīves sajūtu. Man joprojām ir ļoti nepieciešams kontakts ar dabu. Pie mūsu mājas Malagas tuvumā ir ļoti jauks dārzs ar baseinu. Es nevaru tur būt bieži, taču jūtos laimīgs, ja brīvdienā varu vienkārši pagulēt baseinā uz peldmatrača un baudīt klusumu. To neiztraucē nekāda pasaules kņada. Skan tikai putnu dziesmas, bet kaimiņi ir pietiekami tālu, lai mēs viņus nedzirdētu. Mēs viņus pat nepazīstam. Brīžos, kad esi brīvs, ir svarīgi patiešām piederēt sev. Mēs tur jūtamies kā nekurienes vidū.
Tumšie, drēgnie rīti, slapjdraņķis un sals Latvijā ir mokoši?
Savā ziņā tam nav ne vainas, jo zinu, ka pēc sešām slapjdraņķa dienām atgriezīšos saulē. Man patīk pārmaiņas, kontrasti.
Jūs ar Elīnu joprojām maksājat nodokļus Latvijai?
Jā, un mēs abi šeit jūtamies ļoti labi. Cenšamies dot Latvijai, un arī Latvija ir daudz devusi mums abiem. Šeit ir manas otrās mājas, es jūtos šeit laimīgs, un, lai gan esmu it kā malā, tas nenozīmē, ka man jāklusē. Esmu klusējis jau pietiekami ilgi.
Gaidāmas skaļas protesta akcijas?
Negribu lieki runāt un biedēt. Vispirms svarīgi apspriest problēmu un dot iespēju ministrijai rīkoties lietas labā.
Vestards Šimkus, ar kuru kopā LNSO koncertā šovakar (21.X Lielajā ģildē) atskaņosiet Bēthovena 4. klavierkoncertu, sauc jūs par savu diriģentu numur viens. Plānojat plašāku sadarbību pasaulē?
Esmu daudz par to domājis, taču dīvainā kārtā diemžēl pagaidām vēl tādas iespējas nav bijis. Tas ir apbrīnojami, cik viegli dažreiz ir ieplānot daudz ko citu, bet nevis to, par ko tā domāts! Taču tas noteikti notiks, tas jau rūgst.
Šī jums arī satura ziņā būs īpaša sezona ar LNSO? Kādā ziņā?
Šī ir gaidīšanas sezona. Gaidot un cerot uz labākiem apstākļiem un iespējām. Ir ļoti svarīgi, lai mēs varētu atļauties uzaicināt vislabākā līmeņa solistus un diriģentus. Ļoti priecājos par sadarbību ar diriģentiem Žerāru Korstenu un Mihailu Tatarņikovu un vairākiem lieliskiem solistiem, taču diemžēl nevaram atļauties šādus māksliniekus aicināt tik bieži, kā nepieciešams. Vajadzētu, lai vismaz ik pēc trim nedēļām orķestris strādātu kāda ļoti laba diriģenta vadībā. Tas diemžēl ir iespējams trīs reizes sezonā… Ir pārāk maz iespēju attīstīties.
Jūsu atbilde tiem, kuri daudzina: vispirms jāatveseļo ekonomika, bet par kultūru domāsim, kad varēsim atļauties tādu greznību, ekstru.
Vai Latvijai kā nācijai vispār ir kas labāks un vērtīgāks par kultūru?! Kur ir tās īpašā bagātība? Vai tas nav kultūras mantojums, vai tie nav izcilie, pasaulslavenie mūziķi, talantīgie mākslinieki, dzejnieki, jūsu muzeji un jūgendstils? Bet par to ir atbilstoši jārūpējas! Eiropā ir daudzas zemes, piemēram, Spānija, kuras kultūras ziņā nebūt nav tik bagātas. Lai gan arī Vācijā un Austrijā finansējums ir jūtami mazinājies, šīs valstis joprojām uzskata par pienākumu rūpēties, lai rastos un dienasgaismu ieraudzītu jauni mākslas darbi, lai katrā pilsētā būtu operteātris. Tas nav tāpēc, ka tā vēlas konkrētā valdība. Vācieši pašos pamatos saprot kultūras nozīmīgumu. Politiķiem Latvijā es novēlu apsēsties un padomāt, kas mums Latvijā ir patiesi visvērtīgākais un perspektīvākais. Pēkšņi un krasi nogriežot kultūras budžetu, patiesībā tiek nokauta nācijas identitāte. Kāpēc krīzes Latvijā budžeta griezieni tieši kultūrai bija vislielākie? Tāpēc, ka mākslinieki nav mežoņi, viņi nerīko skaļus streikus un protesta demonstrācijas. Viņi ir miermīlīgi, viņiem nepatīk karot, tāpēc atņemt viņiem vienkārši ir vieglāk… Bet es esmu beidzis klusēt. Es neesmu latvietis, taču mīlu Latviju gana stipri, lai justu nepieciešamību to pateikt.
Jūsu nesenajai debijai ar Eiropas visizcilāko orķestri - Amsterdamas Concertgebouw - sekos uzstāšanās citos prestižos mūzikas centros: Milānas La Scala un Ņujorkas Metropolitēna operā?
Es uz to īpaši neiespringstu, jo nav jau liela māksla kaut kur uzstāties pirmo reizi. Daudz būtiskāk ir, lai tevi pēc tam aicina atgriezties vēl. Esmu laimīgs, ka man ir iedibinājusies laba sadarbība ar četriem galvenajiem Eiropas opernamiem Milānā, Berlīnē, Vīnē un Minhenē. Amsterdamā pie Concertgebouw atgriezīšos 2014. gadā. Man ir ļoti strikti jāsadala savs laiks starp simfonisko mūziku un operu. Esmu solījies ik otro sezonu atgriezties Vīnes Valsts operā. Šosezon tajā diriģēšu veselu sēriju Dž. Rosīni operas Seviljas bārddzinis un Dž. Pučīni operas Toska izrāžu. Minhenē diriģēšu Seviljas bārddzini un martā veidošu Otello atjaunojumu. Šo koncertuzvedumu gatavošu arī Rīgā. Pēc ilgām sarunām ar Ņujorkas Metropolitēna operu vienojāmies par Madama Butterfly 2015. gadā. Tas man būs Pučīni gads - taps arī Bohēma Milānas La Scala.
Pērnruden presē izcēlās skaļa diskusija par to, ka jūsu diriģētajā Latvijas valsts proklamēšanas koncertā 18. novembrī bijis par maz latviešu mūzikas. Komponists Pēteris Vasks emocionāli jautāja, vai citur būtu iedomājams neatkarības dienas koncertā spēlēt arī citzemju mūziku.
Par to man ir komentārs. Piemēram, Eiropas mūzikas galvaspilsētā Vīnē filharmonijas rīkotajos un televīzijā rādītajos Austrijas neatkarības dienas koncertos nebūt neskan tikai un vienīgi austriešu mūzika. Pērn programmā bija iekļauta arī čehu romantiķa A. Dvoržāka mūzika, un neviens neuztraucās, ka tas nav austriešu komponists. Kad gatavojos sākt darbu ar LNSO, visi apkārt to vien runāja, ka latviešu mūzika mani neinteresēšot un tās nebūšot LNSO repertuārā. Bet ko es darīju? Iedibināju tradīciju sezonas atklāšanai un noslēgumam pasūtīt jaunu latviešu mūzikas darbu. Šajā sezonā tam diemžēl vairs nepietiek naudas. Skultes Horeogrāfisko poēmu atskaņošu Zārbrikenē 2012. gadā televīzijas ierakstam. Drīz nāks klajā CD ar A. Dzenīša postlūdiju Ledus, ko ierakstīju ar Vācijas Radio Filharmonijas orķestri.
Vai sliktākā scenārija gadījumā - ja LNSO vairs nespēs algot galveno diriģentu - tas spētu sekmīgi strādāt bez tāda vispār? Cik ilgi?
Pieredze rāda, ka ir orķestri, kas to spēj, un ir tādi, kas nespēj. Protams, fiziski iespējams iztikt bez galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja, taču jau pēc gada līmenis kritīsies. Manuprāt, LNSO vajag uz kvalitāti fokusētu līderi, vadītāju. 2012. gada martā beigsies arī orķestra direktores Ilzes Paideres-Staķes līgums. Palikt bez mākslinieciskā vadītāja un arī spēcīga direktora (bez saimnieka vispār!) būtu traģiski. Ikviens orķestris taču ir rūpīgi jākopj. Kā mauriņš - regulāri jālaista.