Galvenais labsirdība
Melnīte Lotiņa ir suņu seniore. Linda viņu pārveda mājās, kad tikko sāka strādāt patversmē. Lotiņai toreiz bija septiņi mēneši: «Viņa ir mans pirmais un ideālais suns.» Savukārt tagad jau astoņus gadus veco Pogu Linda uz Taurītēm atveda kopā ar citiem kucēniem, lai tie siltumā un mierā paaugtos un pēc vakcinācijas iegūtu imunitāti. Poga toreiz bija plaukstas lielumā, «tāda pelēka plika žurka bez apmatojuma». Pret savējiem sune ir mīļa, bet nīgra pret svešajiem - ja kāds neiepatiksies, tad tas būs uz visiem laikiem! Pēc savas sunes Brendas bojāejas Linda patversmē ieraudzīja četrus gadus veco Koniju: «Viņa ir Brendas kopija! Daba Koniju apveltījusi ar mātišķām jūtām, viņa ir mūsu gadu vecā dēlēna Jēkabiņa aukle.» Linda smej, viņai neesot tendences vākt mājās melnus suņus: «Man daudz svarīgāk, lai suns ir līdzsvarots, dzīvesgudrs un labradorveidīgs.» Viņa dod priekšroku kucēm, jo tās esot gudrākas, un atzīst, ka nekad nevestu mājās kucēnu: «Galvenais, lai ģimenes loceklis nav agresīvs. Pieaugušam sunim jau skaidri redzamas rakstura iezīmes.»
Emocijas pie malas
Savs stāsts Lindai arī par kaķiem. Bijušās dārziņu kolonijas iemītnieces Lauzķepa un Melnpurne ir āra kaķi. Īsti dabasbērni - paēdušas ir, un šķūnī viņām iekārtota silta vietiņa. Mājas siltumu iecienījusi Zeltīte. Tikai divu nedēļu vecai viņai Taurītēs bija dotas pagaidu mājas, lai sīkaļu atkoptu pēc kaķēnu vīrusa. Smilla pasaulē nāca kādā mazdārziņu kaķu kolonijā, un arī viņai bija paredzēts uzlabot veselību un meklēt mājas. Lindai nezināmu apstākļu sakritības dēļ abas palika Taurītēs un ir pilntiesīgas Zirdziņu saimes locekles. Pašlaik Linda domā, ka aiz cieņas pret te jau dzīvojošajiem suņiem un kaķiem viņa citus dzīvniekus mājās vairs nevedīs:«Vēlos šos labi barot, nepieciešamības gadījumā nodrošināt ar veterināro aprūpi un veltīt viņiem pietiekami daudz laika. Arī Jēkucītis manā dzīvē ienesis pamatīgas pārmaiņas.» Lindas balsī gan nedzirdu simtprocentīgu pārliecību par teikto. Šādās lietās grūti kaut ko prognozēt. Iespējams, jau rīt ceļā var nostāties kāds četrkājainis, par kuru šodien viņai vēl nav ne jausmas.
Taurītēs jaunai dzīvei izauklēti simtiem kaķēnu un kucēnu, jo vecajā Juglas patversmē nebija piemērotu apstākļu, lai uzceltu uz kājām atradeņus - mazulīšus un novārgušos: «Esmu pārliecinājusies, ka labus rezultātus var panākt tikai ar sistemātisku un mērķtiecīgu darbu, nevis histēriskiem un īslaicīgiem emociju uzplūdiem. Dzīvē labais mūžam cīnīsies ar ļauno, bet nelaimē nonākušajiem jāpalīdz tik, cik katra spēkos.»
Individuālie dzīvnieku glābēji nereti norobežojas no cilvēkiem, kas, viņuprāt, esot cietsirdīgi, un pašaizliedzīgi darbojas vienatnē. Taču sabiedrības atbalsts ir ļoti nepieciešams. Ja glābējam nav ne fiziska, ne materiāla atbalsta, tad reizēm viņš sitas kā zivs uz ledus, bezjēdzīgi šķiežot spēkus. Linda pārliecinājusies, ka labdarībā svarīgi nenodzīt sevi līdz pēdējam, neizsīkt. Viņa nekad neaizmirst Juglas dzīvnieku aizsardzības grupas vadītājas Astrīdas Kārkliņas teikto: «Nedrīkst sevi izspiest kā citronu. Lai spētu palīdzēt citiem, dzīvnieku glābējam vajag gan vīna glāzi nobaudīt, gan labu mūziku paklausīties, gan garo vakarkleitu uzvilkt. Līdz bezspēkam nodzinies cilvēks nevienam nespēs labu darīt.»
Dzīve turpinās
Pirms trīspadsmit gadiem Linda uz patversmi Juglā atnāca kā brīvprātīgā. Pēc pāris dienām viņa jau sāka «virzīties pa karjeras kāpnēm» -sākumā kopa dzīvniekus, tad kļuva par patversmes pārvaldnieci, pārgāja uz administratīvo darbu, kārtoja dokumentus, līgumus, pildīja sabiedrisko sakaru uzturētājas pienākumus. «Neesam nekāds kaktu kantoris, bet nopietna organizācija. Esam jau daudz paveikuši dzīvnieku aizsardzībā, bet darba te netrūks nekad.» Pagājušajā gadā no patversmes Labās mājas jaunā dzīvē iekārtoti 317 suņi un 312 kaķi, un tajā ir arī daļa no Lindas paveiktā. Sasniegums biedrības dzīvē ir jaunā dzīvnieku patversme Labās mājas, kas faktiski ir pašaizliedzīga cilvēka - Astrīdas Kārkliņas mūža darbs. Patversme tapa ar milzīgu viņas enerģijas patēriņu un daudzu cilvēku atbalstu un ir apliecinājums, ka sabiedrība maina attieksmi pret tās mazākajiem brāļiem.
Paralēli darbam patversmē un Juglas dzīvnieku aizsardzības grupā Linda ieguva juristes diplomu un maģistra grādu vides zinībās, kopā ar vīru Uldi pilnībā atjaunoja sabrukušās Lindas vectēva mājas, tagadējās Taurītes. Viņi ļoti grib atgūt māju veco nosaukumu Čapu krogs. Abi audzina dēliņu Jēkabu. Linda saka, ka tā visa viņas dzīvē nebūtu, ja ne vecāku un Ulda atbalsts un sapratne.