Laikam visai sarežģīti ir būt Juridiskā biroja vadītājam, kuram padomus nāk un prasa gan koalīcija, gan opozīcija?
Es to neapzīmētu ar vārdu «sarežģīti». Tā ir ikdiena, un padomi visbiežāk ir saistīti ar to, kā izmantot savas tiesības atbilstoši Kārtības rullim un vai kāda deputātu iecere atbilst vai neatbilst Kārtības rullim. Dažkārt kādam gadījies arī atteikt. Ja kādam deputātam ir sniegta konsultācija, tad, noskaidrojot, ka cita deputāta intereses ir vērstas nevis tajā pašā, bet pretējā virzienā, nebūtu ētiski pareizi ieteikt, kā rīkoties pretī.
Jūsu pieredze parlamentā - trīs gadi Augstākajā padomē un divdesmit gadu Saeimā Juridiskajā birojā. Kādas kritiskākās, sarežģītākās situācijas palikušas prātā no šī laika?
Visvairāk politisko diskusiju Saeimas sēžu zālē un izšķiršanās par vienu vai otru variantu bija piektajā un sestajā Saeimā. No vēlākajiem gadiem atceros situāciju saistībā ar lēmumu par atļauju veikt kratīšanu pie deputāta Aināra Šlesera. Toreiz bija ļoti svarīgi skaidri norādīt, ka Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija nelemj par iespējamā nodarījuma būtību, bet par to, vai piekrist vai nepiekrist deputāta imunitātes ierobežošanai, un sagatavot precīzu lēmuma projektu. Tas bija gadījums, kad nepieciešams precīzs un skaidrs juridiskais skaidrojums, kas, manuprāt, palīdzēja Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai sagatavot lēmumu projektu par piekrišanu kratīšanas izdarīšanai. Lai gan Saeimas sēdē tika pieņemts citāds lēmums, un tas, kā zināms, beidzās ar Saeimas atlaišanu, taču svarīgi bija sagatavot precīzu Saeimas lēmuma projektu un to virzīt izskatīšanai.
Šajos 23 gados ir mainījušies Saeimas priekšsēdētāji, biedri, prezidijs. Vai bijis kāds, ar kuru bija vieglāk sastrādāties?
Katrs Saeimas priekšsēdētājs ir bijis personība ar savu pieeju Saeimas sēžu vadīšanai un amatam kā tādam. Ingrīdas Ūdres un Anatolija Gorbunova sēdes vadīšanas stils, protams, atšķiras. Interesanti bija ar Jāni Straumi, kurš pārstāvēja partiju, kurai tajā brīdī nebija lielākā pārstāvniecība Saeimā, taču visi deputāti atzina: pat būdams no partijas, kas nebija centriska, Jānis Straume Saeimas sēdes prata vadīt ļoti objektīvi un nodalīt savu politisko pārliecību no amata pienākumiem. Arī pārējie Saeimas priekšsēdētāji to spējuši, un es varu tikai teikt, ka no katra no tiem varēja kaut ko mācīties.
Mūsdienās cilvēki reti nostrādā vienā vietā vairāk nekā 20 gadu kā jūs.
Var piekrist - tā nenotiek bieži.
Arī tagad aizejat uz visai stabilu darbavietu - Satversmes tiesas tiesneša amatā esat ievēlēts uz desmit gadiem. Taču studiju gados jums esot bijusi doma kļūt par masu pasākumu rīkotāju.
Pēc Juridiskās fakultātes beigšanas tiešām bija doma stāties konservatorijā. Man vienmēr ir paticis organizēt pasākumus. Tagadējais darbs un amata pienākumi gan stipri vien iedragājuši šādu vēlmi, galvenokārt tāpēc, ka vairs nav laika.
Otra joma, kas mani interesēja un vilināja 90. gadu sākumā, bija diplomātija. Jāsaka, diplomāta iemaņas ir nepieciešamas arī darbā Saeimā, jo parlamenta diskusijās saduras dažādas politiskās intereses, savukārt Juridiskajam birojam ir jāsniedz savs neitrāls, objektīvs viedoklis, kas kādreiz var būt izdevīgs pozīcijai, bet kādreiz - opozīcijai. Ir gadījies nesaudzīgi kritizēt gan valdības, gan arī opozīcijas iesniegtos likumprojektus, un tur nepieciešamas gan juridiskās zināšanas, gan diplomātija.
Kas, jūsuprāt, ir pamatā tam, ka dažkārt nākas saskarties ar nekvalitatīvi sagatavotiem MK noteikumu un likumu projektiem? Kā ar to cīnīties?
Neviens jau apzināti negrib pieņemt sliktus likumus vai sliktus Ministru kabineta noteikumus. Mums ir neskaitāmi piemēri, kad milzīgas problēmas rada vienkārša neuzmanība vai paviršība. Var saskatīt, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā dažiem normatīvo tiesību aktu sagatavotājiem bieži vien ir bijis vieglāk nevis pašiem izdomāt, bet veidot aktu projektus, nekritiski pārņemot citu valstu piemērus, - tādā studentiskā copy/paste režīmā un līdz ar to ne īsti ļoti labā latviešu valodā. Iemesli tam var būt ļoti dažādi. Viens - nepietiekama profesionalitāte. Otrs - steiga, saspringtie termiņi. Jāapzinās, ka precīza teksta izstrādāšana prasa laiku un ka par valsti spriež arī pēc šādiem - slikti sagatavotiem - dokumentiem. Protams, nevajag no tā fetišu taisīt, bet ir jāapzinās, ka cieņu pret valsti ietekmē arī šādi šķietami sīkumi.
Vai nav dīvaini, ka daudzas ministrijas pērk juristu pakalpojumus kā ārpakalpojumus?
Tas nav labi. Un tas, ka pietrūkst kompetences, nav attaisnojums. Mums Saeimas Juridiskajā birojā arī kādreiz ir jāvērtē kāda specifisks jautājums, piemēram, patentu likuma grozījumi, kas prasa tādus speciālistus, kādu mums nav. Bet gan Saeimā, gan citur ir iespējas atvērt mācību grāmatas, citus zinātniskos pētījumus, lasīt un uzzināt. Tas, ka jums šobrīd nav zināšanu, nenozīmē, ka to nevarat uzzināt un noskaidrot. Līdz ar to attiecībā uz šo praksi, kas tagad izveidojas ministrijās, es raugos visnotaļ skeptiski. Protams, var būt tādas situācijas, kad ir ļoti īss termiņš, tad šāds ārpakalpojums varbūt ir attaisnojams. Bet sekas tādai praksei kā tagad, kad jau pat atsevišķus likumprojektus pasūta rakstīt kādam, kurš pirms tam nekad to nav darījis vai dara vienreiz pa trim gadiem, ir kvalitātes kritums.
Daudzos gadījumos mūsu tiesu sistēma darbojas nepiedodami lēni. Piemēram, kad Lielbritānijā notika masu nekārtības, līdzīgas kā 13. janvārī pie Saeimas nama, vainīgie tika tiesāti nedēļas laikā. Pie mums Vecrīgā notikušo sadursmju izmeklēšana un vainīgo saukšana pie atbildības ievilkās daudzu gadu garumā. Kas ir šīs problēmas cēlonis?
Dabiski, cilvēkiem ir tiesības saņemt ātru tiesas galīgo atbildi - jā vai nē. Ja tiesas spriedums jums būs labvēlīgs, bet jūs to saņemat pēc septiņiem astoņiem gadiem, nav vairs taisnības uzvaras sajūtas...
Es uzskatu, ka mums ir iespējams izveidot tādu tiesu sistēmu, lai ātrāk nonāktu pie galīga tiesas sprieduma. Un šeit nav runa tikai par saīsinātiem termiņiem vai instanču skaitu.
Man šķiet, ka lietu uzkrājums veidojas no tā, ka tiesnešu skaits ir nedaudz par mazu. Redzam, ka lietu uzkrājums ir ne visās tiesās un ne visos reģionos. Satversmes tiesā, piemēram, šādas problēmas nav. Tas nozīmē, ka šeit jārīkojas kā ārstiem: vispirms jāidentificē, tieši kurš orgāns nestrādā tā, kā vajag. Precīzi jānosaka, kas traucē, un jāsaprot, kā to ārstēt. Vai nepietiekams finansējums, nepietiekams tiesnešu skaits vai vēl kas.
Daži politiķi izteikuši bažas, ka jūs kā Satversmes tiesas tiesnesis varat nonākt interešu konfliktā, jo gadiem esat šajā tiesā pārstāvējis Saeimu un galu galā visi likumi ir jūsu caurskatīti.
Tā ir - visi likumi ir gājuši caur Juridiskā biroja vadītāja kabinetu. Lai novērstu jebkādas kļūdas un viss būtu tieši tā, kā ir lēmusi Saeima, Juridiskais birojs pirms ikviena likuma nosūtīšanas Valsts prezidentam izsludināšanai vēlreiz to pārskata. Taču ir vairāki mīti. Pirmais - ka Juridiskais birojs vienmēr ir pārstāvējis Saeimu Satversmes tiesā. Mēs pārstāvam tikai tad, ja mūsu viedoklis ir sakritis ar Saeimas viedokli. Piemēram, kad deputāti vēlējās, lai tiktu saglabāti tā dēvētie īres griesti, Juridiskais birojs pauda viedokli, ka šādu rīcību nevar pamatot un ka īres griestu ierobežojums tik ilgi pastāvēt nevar. Deputāti uzskatīja, ka var. Tāpēc, kad likums tika apstrīdēts Satversmes tiesā, Saeimas pozīciju pārstāvēja nevis Juridiskais birojs, kam jau sākotnēji bija pretējs viedoklis, bet zvērināti advokāti. Protams, lieta tika zaudēta. Tāpēc nevar sacīt, ka Juridiskais birojs vienmēr pārstāv Saeimu.
Vēl mīts - ja jūs esat strādājis Saeimā, jūs nevarat būt objektīvs. Manuprāt, objektivitāti nenosaka jūsu iepriekšējais amats. Objektivitāti vai spēju paraudzīties objektīvi nosaka jūsu raksturs vai, kā tagad pieņemts moderni teikt, jūsu mugurkauls. Bet tas, kā saucas jūsu amats iepriekš, nevar būt pamats vai arguments teikt, ka būsiet neobjektīvs.
Jūs darbojāties arī Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijā.
Tas bija prezidenta Zatlera laikā un arī neilgi prezidenta Andra Bērziņa prezidentūras laikā. Egila Levita vadītajā komisijā mums izdevās veikt vairākus pētījumus gan par plašsaziņas līdzekļu lomu, gan priekšlaicīgu Saeimas vēlēšanu mehānisma pilnveidošanu, Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem, gan Ministru kabineta noteikumiem. Darbs ir vainagojies ar vairākiem publicētiem viedokļiem. Mēs to uzskatījām par goda pienākumu, tas tika veiks sabiedriskā kārtā, neviens mums par to nemaksāja.
Konstitucionālo tiesību komisija sagatavoja un iesniedza Saeimā piedāvājumu, kas būtu maināms Satversmē, tajā skaitā bija iniciatīva par Valsts prezidenta pilnvaru paplašināšanu.
Bija priekšlikumi, bet tur nebija nekā radikāla, jo parlamentāras republikas modeļa ietvaros sistēma pamatā ir pareiza. Protams, to vienmēr var pilnveidot, bet tad ir jāskatās, ar ko jaunais variants būs labāks par esošo. Man ne visai labi patīk, kad saka - vajag kaut ko pilnīgi jaunu. Manuprāt, diskusija vienmēr ir jāsāk ar esošās situācijas analīzi. Ir objektīvi jānovērtē pašreizējais stāvoklis, secīgi atbildot uz jautājumiem - kas ir slikti, kādi ir rīcības varianti, jāizsver visi par un pret, un tas jādara zinātniskā diskusijā uz zinātniskiem pamatiem, nevis tādā neskaidru iegribu ekspromtā. Sasteigtos projektos man nepatīk piedalīties. Dzīvē laiks būtu jātērē labākām lietām.
Kā šajā kontekstā vērtējat Valsts prezidenta Andra Bērziņa priekšlikumu palielināt Ministru prezidenta lomu?
Domāju, ka šis priekšlikums satur vairākus elementus, kas noteikti ir atbalstāmi. Viens no tiem ir ministru atbildība Saeimas priekšā. Šo ceturtdien, piemēram, varējāt vērot, kā ministri atbild uz deputātu jautājumiem. Ja salīdzina to parlamentāro kontroli, kas ir Lielbritānijas parlamentā, ar to, kāda ir Latvijas Saeimā, var saskatīt milzīgas atšķirības. Lielbritānijā tam, kā parlaments uzdod jautājumus premjeram un kā premjers sniedz atbildes, tiek veltīta ļoti liela sabiedrības uzmanība. Tur ministri nevar pateikt, ka kaut ko nezina, - tad uzreiz ir jāatkāpjas no amata. Ja arī pie mums valdītu šāda attieksme, tas, manuprāt, noteiktu daudz augstākas prasības jau pirms nominēšanas ministra amatam. Ja ministra amata kandidātam būtu jārēķinās, ka, piemēram, reizi nedēļā ceturtdienā no 9.00 līdz 10.00 ir deputātu jautājumu laiks, kad ministriem ir jānāk uz Saeimu un jāspēj atbildēt, nebūtu tā, ka kāda partija varētu virzīt kandidātu A vai B tikai tāpēc, ka viņš ir tās partijas biedrs. Ikvienam kandidātam uz ministra amatu jābūt kompetentam.
Varētu diskutēt arī par Ministru prezidenta lomas stiprināšanu. Taču pilnveidojams man liekas ierosinātais konstruktīvais neuzticības votums. Nebūtu pareizi veidot sistēmu, kas pieļautu neskaidras situācijas. Bet tā jau ir tālākas diskusijas tēma. Es noteikti saskatu šajos priekšlikumos vairākas labas un atbalstāmas lietas, kas varētu tikt ieviestas bez grozījumiem Satversmē, grozot tikai Ministru kabineta iekārtas likumu vai Saeimas Kārtības rulli.
Kāds ir jūsu viedoklis par Satversmes preambulu? Vai tā ir nepieciešama?
Preambula varētu būt - uzsveru, varētu būt - iedarbīgs, pašreizējiem apstākļiem piemērotākais līdzeklis, lai novērstu, piemēram, tādas problēmas, kas tika identificētas, izvērtējot ZZS un NA iesniegtos Satversmes grozījumus saistībā ar tā saukto valodu referendumu. Taču, kāda būs preambula, šobrīd ir visnotaļ grūti teikt, jo neviena Satversmes preambulas redakcija Saeimā vēl nav iesniegta. Diskutēt var tikai tad, kad ir konkrēts teksts. Cik es zinu, arī Levita kungs jau vairākkārt ir pilnveidojis savu pirmo variantu. Domāju, ka tuvākajā laikā tiks publiskots variants, kas sabiedrībai dotu iespēju uz šo lietu paskatīties vēlreiz. Taču jāņem vērā, ka Satversmes grozījumi Saeimai obligāti jāskata trīs lasījumos, katrs grozījums jāpieņem ar divu trešdaļu balsu vairākumu. To nav viegli nodrošināt. Tāpēc labāk ir visus uzlabojumus veikt pirms tam.
Diskusija par Latvijas valsts būtību un pamatvērtībām vienmēr ir vajadzīga, pat ja diskusija nebeigsies ar vienošanos par konkrētu preambulas tekstu. Pat ja preambulu nepieņems, tik un tā sabiedrība būs ieguvēja - būs notikusi diskusija par to, kas ir Latvijas valsts pamatvērtības.
Saeima jūs ir ievēlējusi, bet oficiāli tiesneša amatā stāsieties tikai 19. februārī, kad Valsts prezidentam būsiet nodevis Satversmes tiesas tiesneša zvērestu (svinīgo solījumu). Vai zvēresta nozīme nav pārspīlēta? Jo vairāk tāpēc, ka esam jau saskārušies ar to, ka to pārkāpj pat Saeimas deputāti.
To nedrīkst uztvert tikai kā formālu procedūru. Zvēresta došana ir uzticības saņemšana, jo jūs apliecināt, ka tā patiešām darīsiet, kā apsolāt. Viedokli, ka zvērests ir lieks arhaisms, parasti izsaka cilvēki, kas paši nav bijuši deputāti un devuši zvērestu vai nekad nav uzņēmušies kādas saistības caur zvērestu. Viņi nekad nav izjutuši, kādu atbildības slogu tas uzliek. Es negribētu tam piekrist, jo esmu redzējis, ar kādu rūpību un atbildību, Saeimas sēdē dodot zvērestu, deputāti izsaka šos vārdus: «Latvijas tautas priekšā svinīgi solos...»
Tajā brīdī kļūst skaidrs, ka zvērestā ietvertie vārdi nav vienkārši teksts, bet daudz kas vairāk. Gan prezidenta, gan deputāta, gan tiesneša zvērestā ir noteiktas apņemšanās paziņojums - jūs uzņematies pienākumus un pasakāt, ka rīkosieties atbilstoši paustajiem principiem. Teiksim, šie vārdi Valsts prezidenta zvērestā: «Viss mans darbs tiks veltīts Latvijas tautas labā.» Tātad nevis daļējs darbs, bet viss darbs, un nevis kaut kā abstrakta, bet Latvijas tautas labā. Zvēresta vārdi bieži vien izsaka amata būtību, un es neredzu pārskatāmā nākotnē argumentus, lai atteiktos no zvērestiem.