Investīcijas vienmēr ir bijušas viens no svarīgākajiem tautsaimniecības virzītājspēkiem. Pirms krīzes Latvijā investīciju apjomi auga ļoti strauji, ko veicināja gan iestāšanās ES, gan strauji kāpjošais iekšzemes pieprasījums. Taču 2008. gadā, sākoties dižķibelei, viens no pirmajiem signāliem, kas liecināja par problēmu tuvošanos, bija investīciju (bruto pamatkapitāla veidošanas) kritums, kas tālāk turpinājās viscaur krīzei. Tikai 2010. gada 3. ceturksnī investīcijas pirmo reizi pēc trīs gadu pārtraukuma atsāka augt. Bet 2011. gada 1. ceturksnī investīciju ceturkšņa sezonāli izlīdzinātais kāpums bija pat vēsturiski augstākais - 8,2%.
To, vai šāds investīciju apjoma lēciens būs ilgtspējīgs, rādīs laiks. Taču investīcijas tautsaimniecībai ir nepieciešamas kā ēst - krīzes laikā to apjoms ir samazinājies par 50% un īpatsvars iekšzemes kopproduktā no 35% līdz 20%! Savukārt eksporta, lasi - ražošanas, straujais kāpums pēc krīzes ir radījis augstu ražošanas jaudu noslodzi. Ja tautsaimniecības rīcībā esošie ražošanas līdzekļi tiek pilnībā noslogoti - un sagaidāms, ka pieprasījums turpinās augt -, tad tie jāatjauno, lai kāpinātu kopējo izlaidi. To vienkāršoti var saukt par vajadzību pēc investīcijām.
Pirms krīzes Latvijas vidējā ražošanas jaudu noslodze 10 gadu periodā bija 67%. Krīzes periodā tā stipri samazinājās, līdz 2009. gada 3. ceturksnī sasniedza minimumu - 55%. Tobrīd nepieciešamība pēc jaunām ražošanas jaudām bija zema un pastāvēja tikai uzņēmumos, kuri, par spīti smagajiem apstākļiem, bija atraduši kādu nišas tirgu vai produktu. Pakāpeniski atjaunojoties globālajai ekonomikai un ārējam pieprasījumam, atsevišķi Latvijas tautsaimniecības sektori un to uzņēmumi spēja strauji kāpināt izlaidi, tādējādi sasniedzot savu ražošanas jaudu griestus. Tādēļ sākotnēji par investīcijām varēja runāt galvenokārt uz eksportu orientētu uzņēmumu sakarā. Bet pašlaik - 2011. gada vidū - pamazām atkopjas arī uz Latvijas tirgu orientētas nozares - kā pārtikas un dzērienu ražošana -, kas nozīmē, ka Latvijas tautsaimniecības atkopšanās jau ir balstīta ne tikai uz ārējās vides rēķina, bet arī uz pakāpenisku iekšējā tirgus attīstību. Tāpēc nepieciešamība pēc investīcijām kļūst arvien aktuālāka.
Labā ziņa par nefinanšu investīcijām - kas ir tehnoloģiskās mašīnas un iekārtas, būves u. c. - ir atsākušas krietni augt, turklāt pēc krīzes ievērojami lielāks investīciju īpatsvars nonāk apstrādes rūpniecības, transporta un elektroenerģijas un gāzes apgādes nozarēs, bet mazāks - tirdzniecībā un finanšu pakalpojumu nozarē. Šāda veida strukturāla pārmaiņa nodrošinās tautsaimniecībai nākamajos gados lielākas izaugsmes iespējas, kas, protams, vēl jāīsteno dzīvē.
Arī ārvalstu tiešās investīcijas (ĀTI) 2011. gadā aug. Neto ĀTI ieplūde (ienākošie līdzekļi mīnus izejošie) šā gada 1. ceturksnī bija ap 180 milj. latu, bet iepriekšējā gadā tai pašā laikā kopumā ap 70 milj. latu aizplūda. Tātad Latvijas līdzšinējā ekonomiskā politika krīzes pārvarēšanā tiek vērtēta kā veiksmīga, jo tieši ĀTI gadījumā svarīgi ir starptautisko kredītreitingu aģentūru piešķirtie reitingi, dažādi uzņēmējdarbības vidi raksturojoši indeksi, kā arī valsts tautsaimniecības kopējais tēls.
Pēdējā laikā medijos parādās arvien vairāk ziņu par uzņēmumiem, kas plāno veikt investīcijas jaunu ražošanas līniju vai produktu izveidē, pakāpeniski atjaunojas būvniecības aktivitāte. Vai tas nozīmē, ka investīciju vide Latvijā ir kļuvusi pievilcīga? Jā, un reizē arī nē. Protams, ir veiksmīgi uzņēmumi, kas kāpina ražošanas jaudu. Tomēr liela daļa potenciālo investoru, visticamāk, joprojām izvēlas iepauzēt. Investori (īpaši ārvalstu) seko līdzi notikumiem valsts ekonomikā un politikā. Viņi, piemēram, joprojām nezina, kāda rakstura pasākumi tiks lietoti, lai valdība samazinātu budžeta deficītu - vai atkal nemainīsies uzņēmumu darbībai vitāli svarīgā nodokļu politika. Vēl investoru bažas rada ziņas par lēnāku globālās ekonomikas attīstību un potenciālajiem riskiem nākamajos gados. Tāpat arī kādu investoru var atbaidīt neziņa par politisko kaislību gaidāmo rezultātu. Taču taisnības labad jāsaka, ka viss nav tik slikti - starptautiskās kredītreitingu aģentūras pamazām pārskata Latvijas reitingus un to nākotnes vērtējumus, kas ir pagaidām piesardzīgs «apbalvojums» par veiksmēm pēckrīzes ekonomiskajā politikā. Latvijas atgriešanās pasaules finanšu tirgos jūnija sākumā, sekmīgi piesaistot finansējumu parāda pārfinansēšanai, arī ir novērtējums paveiktajam.
Taču darbs vēl nav padarīts līdz galam. Valdība meklēs veidus, kā līdzsvarot publiskās finanses - budžetu, bet arī uzņēmējiem ir jauna risināma problēma. Investīcijas ir laba lieta, taču tās nozīmē ne tikai ieguldījumus materiālajos aktīvos, bet arī cilvēkkapitālā - savos darbiniekos. Pašlaik arvien pastiprinās ziņu plūsma no uzņēmējiem par to, ka ir grūti atrast kvalificētus speciālistus - vienlaikus pastāv joprojām augsts bezdarbs un pieaugošs darbaroku trūkums. Īpaši tas attiecas uz šaura profila speciālistiem apstrādes rūpniecības apakšnozarēs, būvniecībā un transporta nozarē. Cerēt un prasīt valsts atbalstu šajā jomā, protams, var, taču skaidrs, ka valsts nesagatavos pilnīgi gatavus darbiniekus katra visšaurākā darbības profila uzņēmuma vajadzībām. Uzņēmumi būs spiesti arvien vairāk domāt ne tikai par jaunu iekārtu iegādi, bet arī esošo un jaunu darbinieku pielāgošanu to vajadzībām.