Nodevu automašīnām it kā paaugstinās, bet dažiem tomēr samazinās. Par poršu būšot it kā jāmaksā vairāk, par golfu - mazāk, bet par vecu golfu tomēr vairāk nekā par jaunu. Par jaunu toijotu tomēr atkal jāmaksā vairāk, par vecu toijotu tā kā mazāk. Paaugstinās arī nodokļus, tomēr ne visiem. Tiem, kam bērni, tiem tā kā būšot labāk, bet tiem, kas daudz tērē elektrību, tā kā sliktāk, un tiem, kam ir īpašumi, tiem tā kā pavisam slikti. Bet tiem, kam minimālā alga, tiem pavisam labi, jo to taču palielinās.
Tieši tik piņķerīgas šobrīd izskatās valdības sagatavotās izmaiņas nākamā gada budžetā, kas atgādina savulaik tirgos veiklu spēlmaņu dīdīto uzpirksteņu spēli - kur bumbiņa? Te ir, te - nav. Kur bumbiņa - te? Ahā, zaudēji! Nākamais! Un piņķeru rezultātā valdība veikli pamanījusies papildus tikt pie vairāk nekā 200 miljoniem latu. Stratēģija interesanta, varētu pat teikt - gudra. Valdība šādi sašķēlusi un atbruņojusi daudzas iedzīvotāju grupas, kas varētu uzdrošināties protestēt. Piemēram, autoīpašnieki. Kopā sasaukties uz protestiem tie nevar, jo dažiem taču nodevu samazina. Vai, piemēram, bērnu vecāki - kāpēc protestēt, ja nodokļa atvieglojumu par apgādībā esošu personu palielina? Varbūt kaislīgo elektrības patērētāju protests vai sociālā nodokļa maksātāju atbalstītāju pikets? Iespējams, šis būs nākamais Latvijas triks, ko varēs mācīties pārējā Eiropa - «griez strukturāli». Ja vēlies kaut ko atņemt vienam, aizbāz muti tā kaimiņam. Īri, piemēram, gatavojas par 5% apdalīt bezdarbniekus. Muļķīgi, jo uz barikādēm sanāks visi. Bet var taču no vienu pabalstiem paņemt septiņus, bet citiem divus pielikt klāt.
Sociāli taisnīga stratēģija - tā to dēvē valdība. Turīgākie maksā vairāk, bet mazāk nodrošinātajiem un ģimenēm ar bērniem ir iedoti daži spilveni. Lai gan nav zināms, kāpēc bagātnieku slieksnis sākas tieši no aptuveni 500 latiem mēnesī. Šādai pieejai varētu piekrist, un šādā ziņā stratēģija attaisnojas. Taču nopietnas bažas ir par to, vai valdība tiešām izrādīsies viltīgāka par lepna džipa īpašnieku, no kura nodevā tiek prasīti vēl 300 latu, un vai tie darba devēji, kas pamanījušies darbiniekus noformēt uz minimālo algu, bet pārējo maksā aploksnē, tik laipni gribēs nodokļos šķirties vēl no 25 latiem mēnesī par katru darbinieku, kā to prasa minimālās algas palielināšana. Rēķinot, kā labāk izrīkoties ar nodokļu maksātājiem, valdība atkal iet vieglāko ceļu, taču būtu reiz vērts papūlēties un sagudrot piņķerus, kā nodokļu maksāšanā ievilināt arī nemaksātājus, nevis paaugstināt riskus, lai tie vairotos.
Un visbeidzot - kad valdība beidzot tikpat azartiski izrādīs stratēģijas pazīmes par valsts pārvaldi, tajā ieskaitot arī visu valsts uzņēmumu saimniecību? Te ar dažām viegli atšifrējamām kombinācijām neiztiks, jo apčakarēt trenētos ierēdņus, vadītājus un pusvadītājus ir daudz sarežģītāk par naivo tautu.