Iedzīvotāji par valdības darbu spriež pēc tā, kas labs vai slikts notiek viņu pašu dzīvē. Protams, var jau spriest pēc tā, kā kurš izskatās televizora ekrānā, prot pastāstīt par sevi vai vismaz atstāt labu iespaidu. Kad sākas reāli soļi, neitrāli noskaņoto paliek mazāk. Piemēram, nesen zvanīja kāds vīrietis, kurš bija ļoti sašutis par ieceri slēgt Infektoloģijas centru. Viņš nebūt ne glaimojoši izteicās par veselības ministri Ingrīdu Circeni. Droši vien ir cilvēki, kuri varētu izteikt pilnīgi pretēju viedokli. Sliktāk ir tad, ja ministru nepazīst un par viņa darbiem nav viedokļa, jo tie vispār nav pamanīti.
Piemēram, jauniete Anna, kuru satieku pie Ministru kabineta, par politiku neinteresējas. Viņai ir vienalga, kādi ministri strādā valdībā, Anna neseko līdzi viņu aktivitātēm: «Īpaši neinteresējos, kaut ko dzirdu, ar to man pietiek. Ja es to nevaru ietekmēt, kāpēc man par to domāt un uztraukties?» Viņa interesējoties par izglītību, bet izglītības un zinātnes ministra vārdu nosaukt nevar. Olafs gan ir dzirdējis par valdības darbu no medijiem: «Šī valdība vismaz mēģina kaut ko reformēt, bet oligarhu ietekme jau nekur nav zudusi. Viņiem ir nauda, bet nauda ir vara.» Vislabāk no ministriem strādājot Edmunds Sprūdžs, jo sākot sakārtoties pašvaldību lietas. Jautāta par valdības darbu, Skaidrīte atvaicā: «Vai tad viņi vispār strādā?» Jaunie tagad plēšoties pēc amatiem, piemēram, Klāvs Olšteins. Skaidrīte uzskata, ka Saeimas ārkārtas vēlēšanas un tām sekojusī valdības maiņa bija kļūda. No esošajiem ministriem vienīgais, kurš kaut ko mēģinot darīt, esot finanšu ministrs Andris Vilks. Pavisam cits skatījums ir Rihardam, kurš saka, ka drīz jau valdībai būšot jāiet projām, jo tās efektīvākais darba posms pagājis. No jaunajiem ministriem viņš ievērojis iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski, tāpat satiksmes ministrs Aivis Ronis esot spilgta personība. Vismaz vizuāli, piebilst Rihards. Visbeidzot satieku Jāni, kurš uzskata, ka šī valdība neatšķiras no iepriekšējās, bet viņš arī neesot cerējis, ka atšķirsies. «Man ir ļoti liela vienaldzība, kas notiek ar viņiem. Vajag skatīties, kas notiek ar bērniem, kāda ir demogrāfiskā situācija,» uzsver Jānis.