Godīgi teikšu, pārsvarā lasu elektronisko presi un internetu. Taču, ja uzzinu, ka ir kādā laikrakstā ievērības cienīgs analītisks raksts, tad tūdaļ to cenšos uzmeklēt. Es domāju, drukātā prese var izkonkurēt internetu tikai ar nopietnu analītiku. Laikmets ir ļoti dinamisks, un cilvēkus jāspēj aizkavēt ar kaut ko.
Labi, diezkāda pašreklāma neiznāca. Ko tagad dara Valdis Birkavs, bijušais Latvijas premjerministrs un ilgstošais ārlietu ministrs? Pēc pensionāra, kurš siltās čībās ir apmeties televizora priekšā diez ko jūs neizskatāties.
(Smejas). Bet dažkārt tā gribētos, it sevišķi, ja ārā ir lietains laiks vai Latvijai raksturīgais slapjdraņķis. Ja nopietni - strādāju ar Būvniecības attīstības stratēģisko partnerību, kurā esmu valdes priekšsēdētājs. Galvenais mūsu uzdevums ir sakārtot būvniecības un ar to saistītos sektorus, tajā skaitā panākt, lai sektorā samazinās pelēkās ekonomikas īpatsvars, lai konkursi ir godīgi, lai algas nemaksātu aploksnēs. Tieši tāpēc šajā organizācijā ir apvienojušies godīgie uzņēmēji, kuri grib strādāt godīgas konkurences apstākļos un sakārtot biznesa vidi (šo vārdu labākajā nozīmē) tā, lai varētu veidot prognozējamus attīstības plānus.
Tuvojas 21. augusts, kad aprit divdesmit gadu, kopš Latvijas Republikas Saeima akceptēja «Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu», un mēs pabeidzām savu pāreju uz pilnīgu neatkarības atjaunošanu. Toreiz jūs bijāt notikumu virpuļa centrā. Ar kādām emocijā sagaidāt šo gadadienu šodien?
Es domāju, ka tāpat kā visi, kuri tajā piedalījās. Tas bija laiks, kad mēs skaidri zinājām, kādi ir mūsu mērķi, zinājām, kas mums jādara, kas ir mūsu sabiedrotie un kas ir mūsu ienaidnieki. Tas bija laiks, kad viss bija balts vai arī melns. Pasaule nebija krāsaini sarežģīta. Viss bija vienkārši un saprotami. Mēs visi bijām kā jaunekļi.
Ir pagājis divdesmit gadu. Ja tā kodolīgi vajadzētu pateikt - kas šajos divdesmit gados Latvijai ir izdevies un kas ir bezcerīgi palaists garām, ja ir tāds?
Nē, nē, ir šis tas palaists garām. Manuprāt, Latvija ir gājusi cauri trijiem attīstības etapiem un pašreiz atrodas ceturtajā. Tos trīs es varu viegli definēt - ar to ceturto ir tā pagrūtāk. Viss sākās ar politiski romantisko laiku, kad vairums Latvijas iedzīvotāju uzdeva sev tikai vienu jautājumu - ar ko es varu palīdzēt savai valstij (kā slavenajā Kenedija runā). Šis periods diemžēl ātri beidzās. Varbūt pārāk ātri. Pēc tam sākās laiks, ko varētu nosaukt par politiskā cinisma laiku jeb, pieklājīgāk izsakoties, politikas apzināšanās laiks. Cilvēki sāka aizdomāties, ko politika var dot viņiem. Šajā periodā (deviņdesmito gadu vidū) politika sāka strukturēties partiju formā. Atcerieties, pašā sākumā mēs pat Latvijas ceļu sākumā negribējām saukt par partiju. Bet tas mainījās. Šajā otrajā periodā cilvēki pārgāja uz jautājumu sev - ko es varu darīt savas partijas labā. Īsi pirms mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā notika lūzums. Tad politikā esošie cilvēki un ap politiku esošie cilvēki sāka uzdot sev faktiski tikai vienu jautājumu - kas man personīgi no tā būs, ko personīgi es iegūšu. Tas ir pilnīgi normāls jautājums cilvēkam, kas nav politikā. Ja cilvēks politikā sev uzdod šādu jautājumu, tad tas nav normāli, tā faktiski ir krīze. Zināmā mērā krīze, no kuras sekām vēl neesam atkopušies arī šodien.
Un ceturtais posms?
Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, kad mēs it kā bijām izpildījuši savus stratēģiskos virsmērķus, līdz ar to vairs nebija arī spoža karoga, ko nest tālāk, sākās periods, kurš turpinās vēl šobrīd. Tas ir neskaidrības periods, mētāšanās, bezmērķība, drīzāk - mīņāšanās uz vietas. Meklēt izeju no aktuālas krīzes ir nepieciešams, bet daudz svarīgāk ir definēt skaidrus mērķus, uz kurieni valsts iet. To, ko mēs saucam par vīziju un kas aizrauj nāciju kopumā.
Tātad - ceturtā perioda problēmas saistītas ar mūsu iestāšanos ES un NATO.
Mēs domājām, ka iestāšanās atrisinās visas mūsu problēmas. Bet īstenībā tās radīja jaunus jautājumus - par mūsu tālākās attīstības stratēģiju un vīziju, kuras tā īsti šobrīd nav. Un es nezinu, vai kāds pie tā vispār strādā. Atcerēsimies taču, mēs nestājāmies Eiropas Savienībā regulu pildīšanas dēļ!
Diezgan neglaimojošs skatījums. Ja es, analizējot visu jūsu teikto par šiem divdesmit gadiem, jums pajautātu - kas mums, latviešiem, īsti kaiš?
Es arī publiski esmu to teicis. Latvieši ir viena izcila tauta - tā spēja izdzīvot zem vācu jūga, zem poļu jūga, zem zviedru jūga un pat zem krievu jūga. Bet latvietis necieš sev kakla kungu - otru latvieti. Ļoti vienkārši - mēs faktiski zaudējam konkurences cīņā tāpēc, ka necīnāmies ar konkurentiem apkārt mums, bet gan cīnāmies savā starpā. Tas notiek politikā, tas notiek ekonomikā, un dažkārt tauta runā - tas notiek arī mājsaimniecībā. Bet reizē tas arī ir spēks - latvietis spēja pastāvēt uz savu viedokli, individualitāti. Tādā nozīmē tas faktiski ir tautas radošais spēks. Tas nav it kā slikti, bet valstī… Vara mētājas uz ielas. Mums pietrūkst mērķtiecības pēdējos desmit gados.
Vēlreiz atskatīsimies atpakaļ. Jūs bijāt pirmais premjers, kuru iecēla pirmā pēc neatkarības atjaunošanas ievēlētā Saeima. Tagad, retrospektīvi atskatoties, vai būtu lietas, ko būtu darījis savādāk?
Man pašam šķiet, ka kļūdas noteikti ir pieļautas, bet varbūt ne man tās visas vērtēt. Tomēr viena no lietām, ko es esmu apzinājies vēlāk, ir tas, ka, ja ir privatizācijas procesā jāizšķiras - vai monopols ir privāts vai valsts, tad priekšrocība noteikti jāatdod valsts monopolam. Otra lieta, ko es esmu apzinājies, ir tas, ka mēs neesam pratuši un neprotam vēl šodien gudri aizstāvēt savu iekšējo tirgu. Mēs nespējām aizsargāt Latvijas uzņēmējus pret neticami lielo ārvalstu uzņēmumu spiedienu. Vispār jau kapitālisma ekonomikas rokasgrāmatas runā par to, ka kapitāla sākotnējai uzkrāšanai nepieciešams protekcionisms. Mēs bijām tīri liberāļi. Laikam mums trūka izpratnes par to un arī īstas uzņēmības par sevi pastāvēt. Pasaules priekšā.
Jūs bijāt arī pirmais premjers, kurš Austrumeiropā pārstāvēja liberāla novirziena partiju. Vai šodienas Latvijā liberālisma idejām ir pieprasījums?
Labs jautājums un īstenībā ļoti komplicēts, netriviāls. Redziet - liberālisms šodien ir jāietērpj savādākā formā. Tas jāsavieno ar valsts regulāciju, un tas ir ārkārtīgi grūts uzdevums, bet tas ir tas, kas mums ir tieši nepieciešams. Mums ir nepieciešama daudz spēcīgāka valsts vara. Liberālisms neattiecas uz politiskiem lēmumiem un neattiecas uz pseidodemokrātiju. Liberālisms attiecas uz konkurences cīņu, bet tieši šī konkurences cīņa Latvijā ļoti izkropļota - es to labi redzu būvniecības biznesā. Tur valda šķietams liberālisms. Bet īstenībā mēs zaudējam naudu - nepareizu iepirkumu procedūras dēļ valsts zaudē miljonus. Politikā pseidoliberālisms izpaužas kā nespēja ātri pieņemt vajadzīgos lēmumus, iestigšana nevajadzīgās konsultācijās ar visu un par visu. It kā skan demokrātiski, bet process notiek, rezultāta nav.
Kādas ir iespējas iziet no šīs situācijas?
Ja Valdis Zatlers ar savu partiju tā varētu vienā rāvienā uzvarēt septembrī gaidāmajās vēlēšanās un iegūtu pārliecinošu vairākumu, lai varētu turpināt savus deklarētos principus, tad es varētu viņu nosaukt Stefana Cveiga vārdiem par vienas nakts vai, pareizāk sakot, par vienas runas ģēniju. Bet tas nenotiks, un diemžēl pēc vēlēšanām mums atkal draud mazefektīva valsts vara. Es reiz pamēģināju izrēķināt, un man sanāca šādi aptuveni rādītāji - deviņdesmito gadu valdībā, lai pieņemtu realizācijai lēmumu, vajadzēja apmēram piecpadsmit dienu, tajā bija jāiesaista aptuveni divdesmit, trīsdesmit cilvēku. Tagad vajag pusotra gada un apmēram pusotra tūkstoša cilvēku, kas piedalās visā apspriešanas procesā. Nevar šāds mehānisms efektīvi strādāt. Tā noteikti ir stipri pārprasta demokrātija.
Vai tas gadījumā neatspoguļo politiskās telpas sadrumstalotības problēmas?
Tas ir pseidodemokrātisks lēmumu saskaņošanas process, kura rezultātā bieži vien lēmumu vispār nevar pieņemt.
Varbūt Latvijā īsti nestrādā varas pilnvaru deleģēšanas mehānismi? Cilvēki jau otrā dienā neuzticas tiem, kam varu deleģējuši.
Daļēji tā ir taisnība, bet tā vēl nav visa problēma. Tas, ko es redzu, ir, ka valsts varas ietvaros, nevis sabiedrības ietvaros, nav pietiekami atstrādāta lēmumu pieņemšanas deleģēšana no augstākajiem uz zemākajiem līmeņiem. Neviens negrib un neuzņemas atbildību. Jautājumi, ko var atrisināt vienkāršu klerku līmenī, - klerks viņu padod uz augšu. Tas cits klerks - atkal uz augšu. Viss iestieg bezgalīgās saskaņošanās. Es esmu redzējis tikai vienu gadījumu, kad vadība, parlaments un ierēdņi nodemonstrēja apbrīnojamu operativitāti. Tā bija Parex bankas pārņemšana. Un lēmumi saprašanās memorandam SVF sakarā. Tie arī vienīgie tādi gadījumi.
Tas principā nozīmē, ka ierēdnis ir bailīgs. Kurā brīdī Latvijā ierēdnis kļuva bailīgs?
Pateikšu, kurā brīdī. Es pat varu nosaukt datumu. Eināra Repšes valdībai nākot pie varas, notika ierēdniecības politizācija. Un es uzskatu to par lielu Repšes valdības kļūdu. Jo mūsu valsts politika iepriekš ilgstoši bija radīt neatkarīgu ierēdniecību, kas ir augsti kvalificēta. Tad, kad sāka ierēdnim uzdot pildīt politiskus pasūtījumus, ierēdnis tā kā kļuva stiprāks, jo viņu it kā atbalstīja augstākā politiskā vara. Bet tas bija pilnīgi nepareizi, jo no tā brīža ierēdnis sāka nepārtraukti atskatīties sev pār plecu un bez politiskiem rīkojumiem neko nedarīja. Sistēma sāka buksēt visos līmeņos.
Labi, atgriezīsimies no politikas atpakaļ pie piezemētākām lietām. Vienreiz es satiku jūs lidostā, kad kopā ar kādu Latvijas celtnieku delegāciju devāties uz Tuvajiem Austrumiem. Vai latviešu centieni iekļūt tik eksotiskos tirgos nav nedaudz avantūra?
Šie tirgi nav tradicionāli, kaut gan latviešu uzņēmēju saites ar arābu pasauli atrodamas jau XI gadsimtā. Es domāju, ka mūsu uzņēmēji par maz iziet pasaulē, negrib uzņemties lieku risku. Protams, riski vienmēr jāsamēro ar ieguvumiem. Arābu pasaulē šie riski izrādījās par lieliem, to arī pierādīja vēlākie t. s. «arābu pavasara» notikumi. Tomēr jāskatās uz tām vietām pasaulē, kurās ir nauda. Tā ir arābu pasaule, tā ir Indija, un tā ir Ķīna. Protams, vieglāk būtu uz Eiropu, bet Eiropas tirgus ir tik pieblīvēts. Tāpēc krīzes apstākļos vajadzētu celt buras un zēģelēt arī uz tālākām valstīm.
Tomēr tāda īsti veiksmes stāsta arābu pasaulē mūsu celtniekiem vēl nav.
Diemžēl nē. Tomēr jārēķinās, ka tur ir pavisam cita biznesa kultūra, pie kuras jāpiešaujas. Ir mazi darbiņi, bet spilgtu veiksmes stāstu vēl nav.
Ja runājam par veiksmes stāstu - vai pats Valdis Birkavs kā uzņēmējs nav cietis no tā sauktā nekustamā īpašuma burbuļa un nedomā par savu privāto maksātnespēju?
No nekustamā īpašuma burbuļa esmu cietis, to es neslēpšu. Viens projekts bija ļoti neveiksmīgs. Bet par personisko maksātnespēju gan vēl nedomāju. Esmu enerģijas pilns un kārpos - kā daudzi šobrīd Latvijā. Vairāk šajā jautājumā neko nevaru komentēt.
Jūs vēl aizvien esat tajā pasaules valdnieku klubiņā, kur apvienojas bijušie valstu vadītāji.
Jā, visus pēdējos gadus esmu bijis aktīvs tā sauktajā Madrides klubā, kurā darbojas bijušie valstu prezidenti un premjerministri. Šīs aktivitātes ietvaros nācies mērot visdažādākos ceļus. Šie ceļi man ir bijuši ļoti eksotiski, jo, piemēram, esmu vadījis samierniecisko misiju Austrumtimorā. Es pat esmu Ēģiptes valdības padomnieks. Ir arī citas interesantas misijas, kur, izrādās, mūsu Latvijas pieredze ļoti lieti noder.
Vai jums nav domas sanākt kopā un apspriest, kas īsti šodien notiek ar pasauli? Es domāju jaunas globālas finanšu krīzes draudus un recesiju.
Šī tēma mums jau kopš pirmās krīzes ir dienas kārtībā. Vēl vairāk, mēs gatavojām lielā astotnieka sanāksmi Dienvidkorejā. Mūsu rekomendācijas tika izstrādātas šim lielajam samitam. Šis jautājums mums ir nemitīgi dienas kārtībā.
Nu tad par rekomendācijām! Pēdējās dienās sakarā ar jaunas globālās krīzes draudiem mēs dzirdam ļoti pretrunīgas rekomendācijas. Vieni apgalvo, ka zāles ir drastiska taupība, otri - ka, tieši otrādi, taupība iedzīs vēl lielākā recesijā. Tad ko darīt?
Jā, tā skolu atšķirība starp taupīt, no vienas puses, un mēģināt riskanti pelnīt, no otras puses, ir būtiskas. Acīmredzot ir vajadzīgi abi piegājieni. Skaidrs, ka Latvijas apstākļos taupība ir visai ietekmīgs līdzeklis. Esot Starptautiskā Valūtas fonda paspārnē, mēs it kā dzenam sevi parādu jūgā, bet tas ir kosmiski tālu no tāda parādu jūga, kādā sevi ir iedzinušas Amerikas Savienotās Valstis - 1005 ārējo parādu pret savu kopproduktu. Līdz ar to Latvijai kā mazai valstij šajā draudošajā situācijā vienīgā izeja ir ārkārtēja mobilitāte, spēja uz ātru un izlēmīgu reakciju atkarībā no globālās situācijas izmaiņām. Nevaram atļauties ieņemt tikai vienu pozīciju un vadīties tikai no tās.
Starp citu, kur ir tā galvenā atšķirība starp latviešu bāleliņu un igauņu bāleliņu, ko šajos krīzes laikos izlūkojam ar skaudību?
Savā ziņā mēs nedaudz pārspīlējam igauņu pārākumu. Bet tas, ko es redzu pie igauņiem, ir atstrādāta varas vertikāle, kur apakšējie posmi saprot un respektē to, kas tiek izlemts augstākajos posmos, respektīvi, lēmums, kas tiek pieņemts, tiek realizēts, un tas ir ļoti svarīgi. Varbūt es vienkāršoju, bet Latvijas problēmu risinājums ir meklējams varas nostiprināšanā, nevis tās vājināšanā.
Vai sakarā ar nākamajām vēlēšanām jums ir optimistisks vai pesimistisks skats par šī uzdevuma izpildīšanas iespējām?
Manuprāt, sabiedrībā kopumā ir nobriedušas izmaiņas, un sabiedrība neļaus visām tāpat turpināties tik bezmērķīgi un nenoteikti, kā tas bija līdz šim. Tāpēc ļoti ticams, ka daudzi liks uz jauniem zirdziņiem, respektīvi, uz Zatlera partiju. Bet pēc būtības, ja vara netiks nostiprināta, es domāju - Latvijā ir jāstiprina prezidenta vara vai premjerministra vara, Ministru kabineta vara, tad nekas nemainīsies, un mēs atkal un atkal būsim pie tās pašas situācijas kā šodien - pie zināmas varas impotences situācijas.
Tātad vajadzīgas kaut kādas būtiskas konstitucionālas reformas?
Jā, bet es vienīgi baidos par to, lai ar nepārdomātām reformām mēs neradītu divus paralēlus varas centrus, kas situāciju tikai sarežģīs. Pie nostiprināta prezidenta rastos otrs varas centrs - tas daļēji notiek jau šobrīd. Tāpēc es vairāk sliektos uz Ministru kabineta varas nostiprināšanu, lai valsts aparāts darbotos efektīvāk. Vai arī iet uz Amerikas modeli - prezidents kā izpildvaras vadītājs. Bet tā, kā līdz šim, vairs nevar. Mēs esam izsmēluši savas varas neefektivitātes kapacitāti. Pārmaiņām būs būt. Būtu labi, ja tieši tā jūs nosauktu arī manu interviju jūsu avīzei.
Klausoties jūsu atbildes, gribas uzdot jautājumu, uz kuru tradicionāli atbild - nekad nesaki nekad. Vai iespējama Valda Birkava atgriešanās aktīvajā politikā?
Es tomēr šoreiz neatbildēšu tradicionāli, bet gan noteikti - nekad. Tas ir noiets etaps. Man ir interesanti sekot, man ir interesanti redzēt, ka tas, ko es dažkārt uzskatu par pareizu, arī notiek.