Cilvēks, liktenis, vēsture
Rakstīt savā radošajā mūžā pirmo operu komponistu iedvesmojusi kinozinātnieces Valentīnas Freimanes personība un viņas biogrāfijas motīvi, kas laikā no 1939. līdz 1944. gadam pirmskara Rīgā un 2. pasaules kara laikā izšķīra arī mūsu valsts likteni. Nākamās kinozinātnieces un viņas tuvāko cilvēku dzīves harmoniju pēc pārcelšanās no Parīzes un Berlīnes uz Rīgu pārtrauca vispirms padomju režīms, pēc tam - nacistiskās armijas ienākšana un holokausts, kurā bojā gāja gan viņas vecāki, gan vīrs un viņas pašas izglābšanās ir brīnums. Maskatu īpaši uzrunājis «viņas cilvēciskais siltums, tas, ka viņa pēc tā visa spēja palikt harmoniska, mīloša un ar augstiem garīgiem ideāliem apveltīta sieviete».
Operas libreta autore ir Liāna Langa, iestudējumu veidojuši muzikālais vadītājs Modests Pitrens un diriģents Normunds Vaicis, režisors Viesturs Kairišs, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Jurjāne, gaismu mākslinieks Nikols Hungsbergs. Titullomai gatavas Inga Kalna, Evija Martinsone un Kristīne Gailīte. Valentīnas pirmizrāde Rīgā, LNO, būs viens no būtiskākajiem Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas notikumiem, savukārt šī iestudējuma viesizrāde, kas plānota Berlīnes Vācu operā 2015. gada 19. maijā, iekļauta Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības (ES) Padomē publiskās diplomātijas un kultūras programmā.
Brāzmains vēstījums
Operas iestudējuma režisors Viesturs Kairišs Maskata jaunās operas mūziku raksturo kā «brāzmainu vēstījumu». Izrādes tapšanas darbā grūtību netrūkstot, bet to atsvērusi «vēlme palīdzēt tapt latviešu pilnmetrāžas operai. Man tas ir liela mēroga vēsturisks notikums», vēstīja režisors. «Mēs Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas vēl tā pa īstam neesam sākuši runāt par Otro pasaules karu un notikumiem, kuri bija vistraģiskākie Latvijas vēsturē un nesa divas okupācijas, holokaustu, izsūtīšanu uz Sibīriju un beidzās ar piecdesmit pelēkiem gadiem Padomju Savienībā. Ir svarīgi par to runāt, par šo nogrimušo pasauli - Atlantīdu -, jo, ja nespēsim mācīties no šī vēstures posma, savu neatkarību nenosargāsim,» brīdina Kairišs.
Titullomas izpildītāja Inga Kalna atklāja: «Strādājot pie iestudējuma, ar kolēģiem pārrunājām Otrā pasaules kara notikumus, kuri skāra mūsu ģimenes, mūsu vecvecākus. Sižets un lieliskā mūzika, kas palien tieši zem ādas, liek par to aizdomāties un dalīties šajā pieredzē. Tas ļoti saliedēja, jo katrā ģimenē bija šādi stāsti.» Tomēr ar noteiktu «nē» dziedātāja atbild vaicājumam, vai lomas atveidojumam viņa iedvesmojusies no Freimanes personības. «Nav precedenta, ka būtu uzrakstīta opera par personu, kura joprojām ir dzīva. Šī opera nav biogrāfiska skice. Tas ir muzikāli teatrāls notikums, kur caur viena cilvēka likteni un skatījumu redzam mūsu valsts vēsturi, kopējo pieredzi. Artura mūzika ir dāsna, un šajā operā nedrīkstam sevi taupīt. Šeit ir jābūt visām krāsām un niansēm, kādas ir cilvēka spēkos,» māksliniece neslēpj, ka vokālā partija ir ļoti sarežģīta - ļoti plašā diapazonā, ar ļoti plašu elpu.
Slavinājums Rīgai
Pirms tam atzinies, ka ne visai mīl operas žanru kā tādu, jo pārsvarā tās mēdzot būt banāli stāsti «par neko», lietuviešu diriģents Modests Pitrens jaunradīto operu vērtē kā neparastu notikumu ne tikai Latvijas mūzikas dzīvē, bet visā Eiropas kultūrā. Diriģentu, kurš jau vairākkārt atskaņojis citus Maskata darbus, šoreiz pārsteigusi jaunā darba mūzikas daudzslāņainība. «Mēs visi zinām, cik skaisti Maskats savā mūzikā runā par mīlestību. Taču šajā operā nav stāstīts tikai par personību un cilvēku attiecībām - mīlestību, draudzību -, bet arī par politiku un valsti, turklāt opera ir arī slavinājums pilsētai Rīgai. Maskata opera runā par visu, katrs te atradīs kaut ko sev, mūzikā ir vibrācijas, saviļņojošas emocijas. Ja publika to sajutīs, mūsu darbs nebūs bijis veltīgs,» uzskata Modests Pitrens. Viņš uzsver, ka «tā ir liela atbildība - būt pirmajam, kas atskaņos šo mūziku -, jo mēs palīdzam operas dzimšanā».
Skatītāji aicināti uz sarunu par operas Valentīna tapšanu un tajā skartajiem notikumiem - pirms pirmizrādes LNO Jaunajā zālē 1. decembrī plkst. 18.30.