» Elīna atcerējās, ka pusaudzes gados pasaules mīlētāju dienā skolā darbojās mīlētāju pasts un viņa joka pēc rakstīja anonīmas vēstules savām klases biedrenēm: «Arī pati saņēmu pa kādai vēstulītei, bet tas nebija nekas nopietns. Valentīndiena ir skolas bērnu izprieca, nevis nopietnu jūtu apliecinājums.» Cita mana draudzene pasmējās: «Man personīgi Valentīndiena nozīmē sačakarētu dzimšanas dienu. Tāpat ir arī Jaungadā, Ziemassvētkos un Jāņos dzimušajiem - nekāda prieka, jo visiem domas aizņemtas ar gaidāmajiem svētkiem, un mana dzimšanas diena to priekšā nobāl.» Otra Elīna nemaz neslēpa savu nepatiku pret šiem ievazātajiem svētkiem - varbūt kāds ar sīku dāvaniņu aizmālē savus grēkus, bet būtībā šī diena ir falšu jūtu izrādīšana.
Guntars neatcerējās, ka jebkad 8.martā vai Valentīndienā būtu sievai nesis puķes: «Viņa taču zina manu attieksmi, vai jūtām vajadzīgs tik muļķīgs pierādījums?» Klusībā pie sevis oponēju kolēģim - vajag, vajag, sievietei vienmēr vajag apliecinājumu. No otras puses - tāda formāla izrādīšanās jau vien ir tā Valentīndiena.
Es pati daudz augstāk vērtēju negaidītus un necerētus pārsteigumus. Reiz mans vīrs aktieris filmējās Armēnijā. Pēkšņi rīta agrumā atskanēja telefona zvans - vīrs klausulē dziedāja senu krievu romanci… Tik daudz gadu pagājis kopš tā laika, un vīrs jau 13 gadus dzied romances mūžības ceļa līdzgājējām, tomēr man sirdī saglabājies neizsakāms maigums. Citā reizē ziemas spelgoņā parastā darbdienā viņš man atnesa baltu ceriņkrūmu. Fakts, ka cerinītis jau ceļā bija apsalis un stundas laikā nokāra galviņu, neattiecās uz notikušā būtību. Tāpēc zinu - nav nozīmes kādai konkrētai svētku dienai, kad apsveikums ir gluži kā štempelis pasē vai grāmatvedības gada obligātā atskaite, īstā mīlestība ir skatienā, izjūtās, netveramā tuvības apliecinājumā. Sintētiskie mīlestības svētki nudien nav laiduši saknes latviešu sirdīs. Neintervēju gan nevienu tīni, tāpēc par viņiem neko nevaru pateikt.