Ierāva skriešanas vilnī
Astoņdesmitajos gados pār PSRS strauji pārvēlās skriešanas vilnis, kurā iekļāvās arī vairāki valmierieši. 1983. gadā uz Maskavas Miera maratonu, kas pēc 1980. gada olimpiskajām spēlēm tajā pašā trasē ik gadu notika fizkultūriešu dienā, divos vilciena vagonos pirmoreiz aizbrauca arī skrējēji no Latvijas. Tur iegūtā iedvesma Brenci mudināja iedibināt skriešanas tradīcijas arī Valmierā. Tobrīd gan vēl nezināja, kādas tieši. «1984. gada decembrī Sportiņā parādījās ziņa, ka Brazīlijā Jaungada naktī skrien 10 kilometru skrējienu. Ar finišu tieši pusnaktī. Lai neatkārtotu viņus, nolēmām skriet apkārt Valmierai. Ne naktī, bet deviņos no rīta. Ap 20 kilometriem. Un tā līdz šim brīdim vēl nevienu gadu neesam izlaiduši,» mazliet kautrīgi, bez lielības vai varonības paskaidro Brencis.
Bez viņa tajos divos latviešu vagonos uz Maskavas Miera maratonu bija vēl vairāki valmierieši, un kopīgi tika nolemts dibināt Valmieras ciema skriešanas klubu Tonuss. «Augustā noskrējām Maskavā, septembrī jau noorganizējām maratonu Valmieras 700 gadu jubilejas svētkiem. Mēneša laikā noorganizējām maratona skrējienu bez nekāda interneta. 1984. gada 12. aprīlī, Kosmonautikas dienā, dibinājām klubu. Viesturskolā (Valmieras Viestura 3. vidusskola - aut.) kopā ar Kārli Greiškalnu, kurš tobrīd bija skolas direktors,» Tonusa pirmsākumus piemin Brencis. Jau 1985. gada 1. janvārī tika noskriets pirmais Jaungada skrējiens. Toreiz vēl ne karnevāla formātā.
«Pirmajā gadā tur bija ļoti interesanti. Kā nu kurš to Jauno gadu svinēja - 20 kilometri tomēr nav maza distance (smejas). Pirmajās reizēs skrējām godīgi - cepurēs un cimdos. Nemācēšu pateikt, kad tieši aizsākās karnevāla tradīcija. Laika gaitā bišķiņ mainījās šis tas. Nāca klāt jauni cilvēki, kuri nevarēja tikt deviņos no rīta, tagad skrienam vienos pa dienu. Tagad mums jau ir arī savas telpas, kur pārģērbties. Vienmēr esam noskrējuši - vienalga, kāds laiks: auksts, silts, lietains. Zemākā temperatūra, kādā esam skrējuši, vienugad bija ap mīnus trīsdesmit. Tad mēs tikai divi veči noskrējām. Un arī - vaigus apsaldējām. Nebija domas neskriet, negribējās pārtraukt tradīciju.»
Vaicāts, vai visi skrējēji pēc Jaunā gada svinībām ir fiziski un morāli gatavi sportošanai jau nākamajā dienā, Brencis paskaidro, ka šajos daudzajos gados visādi ir gājis. «Kā kurš. Es jau nevienu netincinu ar jautājumiem, cikos aizgājis gulēt. Kad skrējām deviņos no rīta, dažs ballējās līdz pieciem sešiem. Vai tur pēc tam kāda gulēšana sanāk tās pāris stundas?! Tagad, kad skrienam vienos, dažs labs tik un tā nav sevišķi [možāks].» Šiem skrējieniem netiek fiksēti rezultāti. Tas vairāk ir draudzības skrējiens, bez sacensības gara. Pēc tam tikpat draudzīgi tiek nosvinēta Jaunā gada iestāšanās arī pašu kompānijā.
Skriešanas kluba Tonuss repertuārā ir vēl daudz citu skrējienu, ne tikai Jaungada karnevāla, bet tieši šai tradīcijai ir sevišķa vēsture un, šķiet, arī nākotne. Piesaistīt aizvien jaunus dalībniekus neesot nemaz tik grūti - tā tomēr zināmā mērā ir eksotika. «Uz šo skrējienu gribētāju netrūkst. Tāpat kā skrējienā Rīga-Valmiera.»
Skrējis arī virs simta
Pavēris kluba Tonuss arhīva mapi, Andrejs Brencis kavējas atmiņās. Par katru kārtīgi izgriezto un ielīmēto avīzes rakstu, par katru fotogrāfiju vai bukletu klubā no pirmsākumiem līdz pat šim brīdim aktīvajam kungam ir savs stāsts. «Re, bilde no mūsu pirmā maratona Valmierā. Pa pilsētu tolaik skriet neļāva, lai gan satiksme tolaik bija krietni mazāka nekā tagad. Skrējām pa apkārtni,» paskaidro Brencis. Mazliet tālāk ir vēl bildes ar skrējējiem ap stadionu. Dažs no viņiem, piemēram, saksofonists Imants Skuja, skrējis basām kājām. «Tā nebija nekāda izrādīšanās, tā vienkārši bija ērtāk. Tajā laikā jau bija problēmas ar skriešanas apaviem. Arī Krievijā bija veči, kas atbrauca no Sibīrijas un mīnus 18 grādos Doroga žizņi maratonu skrēja basām kājām. Ar apaviem, kas īsti neder, tādu distanci jau nenoskriet,» paskaidroja Brencis.
Par ekstravaganto ielu muzikantu Skuju Brencim zināmi vairāki interesanti stāsti. Kā pirmo viņš piemin anekdoti stadionā. Imants Skuja licis savai sievai ļoti rūpīgi piefiksēt katra apļa laiku. Kad 100 kilometru distances beigu daļā viņš apstājies, lai nokārtotu dabiskās vajadzības, tā arī kliedzis sievai tribīnēs: «Sieviņ, atzīmē: 86. kilometrā es pačurāju.»
Vēl cits arhīva materiāls - Maskavas maratona buklets - atsauc atmiņā dīvaino veidu, kādā pasākuma organizatori norobežoja vietējos sportistus no ārzemniekiem. Starts viņiem bija atsevišķi no vietējiem censoņiem, apbalvošana - arī. PSRS biedriem dalīja mazāk glītus krekliņus, svešzemju viesiem - labākus. Vienīgais brīdis, kad ar viņiem varēja kontaktēties, bija trasē. Tad arī izdevās noorganizēt kādu barteru uz ātru roku.
«Vēl viena lieta, ko vienīgie Baltijā esam darījuši, - divreiz uztaisījām simts reiz viena kilometra skrējienu. Sportiņā izlasīju, ka Anglijā tā izdarījuši studenti. Un mēs viņu rezultātu uzlabojām!» ar lepnumu saka Brencis. Noorganizēt tamlīdzīgu skrējienu nav bijis viegli. Skrienot stadionā, kilometrs ir ik pēc divarpus apļiem. Tas nozīmēja, ka stafetes nodošana bija aplim divās vietās, un bija uzmanīgi jāraugās, lai nekas neaizietu greizi stafetes kociņa nodošanā. Distance tika pievārēta vairāk nekā piecās stundās.
Turpat stadionā skriets simt kilometru arī individuāli - katram skrējējam bija jāveic 250 apļu. Šādu eksotiku tolaik visā PSRS mēģināja skriet tikai Latvijā, tāpēc Georga Jermolajeva 1984. gadā uzrādītais rezultāts 7 stundas, 7 minūtes un 48 sekundes bija valsts rekords. Tamāra Merzļikina (8.22:44) uzrādīja savā vecumā vislabāko rezultātu pasaulē. Tā ka arī par sportiskajiem panākumiem Tonuss nevarēja sūdzēties.
Ir panākumi - ir mērķi
Precīzu skaitu, cik reižu mūžā noskriets vairāk par simt kilometriem (garākā distance varētu būt ap 187 kilometriem 24 stundu skrējienā), Brencis nezina teikt, bet tā darīts vismaz padsmit reižu. Maratonu viņš ir skrējis 116 reižu. Būdams valmierietis, Brencis sevišķi lepojas ar to, ka 50 kilometru distanci pievārējis ātrāk nekā savulaik olimpiskais vicečempions Jānis Daliņš, kura personīgais rekords bijis 4 stundas, 37 minūtes un 51 sekunde. Brencim 50 kilometrus izdevās veikt divpadsmit minūtes ātrāk.
Jautāts, kāpēc viņš vispār skrien, turklāt - tik daudz, vairāk nekā trīsdesmit gadu skrējušais Brencis vēl mirkli apdomājas, pirms atbild. «Sākotnēji biju slēpotājs un soļotājs. Maratons nāca pēc tam. Pirmoreiz to noskrēju astoņdesmitajos gados Ozolniekos. Vienkārši uznāca dullums - jāaizbrauc un jānoskrien. Labi noskrēju, bija labs rezultāts. Tad arī sapratu, ka varu skriet maratonus, un tad jau tā lieta aizgāja. Katram kaut kādu ideju vajag. Vēl viena lieta - jābūt mērķim. Uz skrējēju klubu arī pie mums nāk dažādi cilvēki. Vieni saka, ka nedzenas pēc rezultātiem, skries veselības dēļ. Pēc mēneša no viņiem vairs nav ne ziņas, ne miņas. Katrās sacensībās jābūt jaunam mērķim. Un vēlams, lai nebūtu viens. Vienam ir grūti sevi pievārēt, jābūt vismaz vēl vienam. Tad viens otru var paskubināt.»
Bija laiki, kad Brencis trenējies skriešanā pat pa divām reizēm ik dienas. Tagad gan tik bieži neskrien, taču pirms sacensībām aktivizējas arī treniņos. «Pavisam bez treniņiem jau Jaungadā nenoskrietu,» 67 gadus vecais kungs sev nekādas atlaides vēl nedod.