Jā, tas nav nekāds noslēpums, tas tika publiski paziņots vēl pirms vēlēšanām. Tomēr visu noteiks koalīcijas vienošanās. Es redzētu, ka prioritāri Saskaņas centra pārziņā vajadzētu būt Satiksmes ministrijai - tas dotu vislielāko atdevi Latvijai. Ekonomikas ministrijas vadība ir jāskata kontekstā ar Finanšu ministrijas piedāvāto fiskālo politiku, lai tās saskanētu. Tā kā ekspertu diskusijas ar Saskaņas centru vēl nav bijušas, man pagaidām nav skaidrs, kā piedāvātā fiskālā politika tiks savienota ar tiem izaugsmes mērķiem, kas tiek solīti. Ka nesanāk kā tajā Krilova fabulā ar to vezumu, ko velk gulbis, vēzis un līdaka.
Vai Saskaņas centra skatījums par aktuālo fiskālo politiku nav pārlieku atšķirīgs no Vienotības un Zatlera Reformu partijas skatījuma uz to?
Redziet, es varu paust tikai savu personisko viedokli. Šodien mums ir nopietni jāgatavojas ārējo faktoru sagaidāmajai negatīvajai ietekmei. Domāju - tā noteikti būs. Vai tieši tuvākajā laikā par katru cenu ir jābremzē iekšējais pieprasījums - tas ir fundamentāls un smags jautājums. Neesmu tik optimistisks par tā saucamo Latvijas izaugsmi pašlaik. Patiesībā mūsu konkurētspēja joprojām ir zema. Ja paanalizēsim mūsu eksportu, ne tikai absolūtos ciparos, kuri pieaug, bet arī tā struktūru - tās pamatā ir preces ar mazu pievienoto vērtību. Tātad mēs esam ļoti neaizsargāti pret ārējo faktoru ietekmi un būsim vieni no pirmajiem, kuri paliks aiz borta, tiklīdz spēles laukums izmainīsies. Uz tādu eksportu nevar balstīt ilgtermiņa izaugsmi.
Jā, pašlaik mūsu makroekonomiskie rādītāji pieaug, bet, pateicoties izmaiņām ārējos tirgos un tiem ieguldījumiem, kuri tika veikti treknajos gados. Tāpēc uzskatīt, ka šī tendence saglabāsies un tādēļ šajā situācijā varam ļauties savas ekonomikas saspiešanai, ir ļoti riskanti. Tas var novest Latviju pie fundamentālām izaugsmes problēmām nākotnē. Jo mēs esam maza atvērta ekonomika, mums ir svarīga mūsu globālā konkurētspēja. Un pašlaik valstij būtu nevis jāsaraujas pēc iespējas čokuriņā, cerot, ka tā varēsim pārdzīvot globālos satricinājumus, bet gan mērķtiecīgi jāstrādā pie savas konkurētspējas un izaugsmes veidošanas - pirmām kārtām beidzot nodefinējot savu izaugsmes stratēģiju, ar ko mēs varam būt uzvarētāji, nevis tikai pakaļskrējēji, un tad sākt to mērķtiecīgi īstenot. Tāpēc izvirzāmie fiskālie mērķi būtu jāskata kontekstā ar valsts izaugsmi. Katrs procents, kuru valdība nogriež, veidojot budžetu - tie ir apmēram 140 miljoni latu, kurus citādi valsts varētu ieguldīt savā attīstībā.
Tātad Saskaņas centrs ir par budžeta deficīta palielināšanu nākamajā, 2012. gadā?
Priekšvēlēšanu laiks ir beidzies - pietiek baidīt ar neesošu Saskaņas centra bubuli. Runa ir par samērojamību. Neviens no Latvijas tagad nepieprasa bezdeficīta budžetu. No sākuma ir jāpalaiž attīstība, tad var sākt uzkrāt. Nevis otrādi! Pat Māstrihtas kritēriji un aizdevēju prasības aprobežojas ar 3% deficītu. Mēs labi saprotam, ka tas ir ietvars, kuru ir ļoti riskanti pārkāpt un tur vajadzētu būt ļoti nopietnai motivācijai, lai to darītu. Pašlaik es tādu neredzu. Ja mums būtu izstrādāts kaut kas līdzīgs Singapūras izaugsmes plānam, tad varbūt mēs kaut ko tādu varētu atļauties, jo deficīts jau nav jāskata absolūtos ciparos: mazs - labi, liels - slikti, bet gan relatīvi pret izaugsmi, kā mēs spējam to nosegt. Ja mēs redzam, kur varam ieguldīt, lai atpelnītu ieguldīto ar uzviju, tad budžeta deficītam ir jēga, no tā nav jābaidās. Un to ir pierādījušas veiksmīgākās pasaules valstu ekonomikas. Diemžēl tas laikam nav mūsu gadījums. Ar deficītu, protams, ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Bet samērojami! Pašlaik starpība starp Māstrihtas kritērijos noteikto mērķi un to, ko dažs, apsteidzot visus, grib nospraust Latvijai, ir apmēram pusmiljards latu! Vai esam tik bagāti, ka varam atļauties visus tos neizmantot? Nepieciešams vairāk racionalitātes un vairāk diskusijas.
Kāds tad īsti ir Saskaņas centra skatījums par eiro ieviešanu?
Saskaņas centrs nav pret eiro, bet pret pārspīlējumiem centienos panākt tā ieviešanu par jebkuru cenu. Pamatā ir jābūt racionāliem apsvērumiem un ilgtermiņa izdevīgumam. Un tad varam iet uz priekšu. Proponēt eiro kā panaceju visām mūsu problēmām, lai attaisnotu tā ieviešanas pasākumus, manuprāt, tomēr nav īsti korekti un pamatoti. Patiesībā galvenais, ko vērtēs uzņēmējs, investors: cik stabila, cik paredzama ir uzņēmējdarbības vide, kāda ir valsts nodokļu politika, kāda ir valsts infrastruktūra, kādi instrumenti ir pieejami, lai veicinātu atbilstošā biznesa attīstību šajā valstī, kāda ir darbaspēka kvalitāte un pieejamība - lai to visu nodrošinātu, nav nepieciešams eiro, bet gan atbildīgi, pārdomāti lēmumi attiecībā uz valsts attīstību un valsts investīcijas.
Cenšoties tikai, neskatoties ne uz ko, ieviest eiro, īstenībā mēs sev ierobežojam šīs iespējas. Turklāt pašlaik joprojām nav skaidrs, kā tiks panākts vēl viens nozīmīgs eiro ieviešanas nosacījums - strauja inflācijas samazināšana. Lai gan visai nozīmīgu daļu esošās inflācijas veidoja nodokļu pieaugums, tikai ar iesaldētiem nodokļiem vien šādu inflācijas samazinājumu nebūs iespējams nodrošināt. Ja vēl ņemam vērā globālās tirgus tendences - sagaidāmo pārtikas cenu un energoresursu cenu pieaugumu, inflācija var izrādīties Latvijas ekonomikai vēl lielāks izaicinājums nekā budžeta deficīts. Tāpēc ļoti svarīgi, lai no paša sākuma būtu saskaņa - nevis plēstu vezumu katrs uz savu pusi kā vēzis, gulbis un līdaka. Tomēr esmu pārliecināts, ka ir pilnīgi iespējams kopīgs ietvars, lai koalīcijas partneri papildinātu viens otru. Ir risinājumi.