Līdzīgi kā savulaik ar LKB, kad Latvijas amatpersonām vajadzēja aktīvi rīkoties, lai aizstāvētu Latvijas intereses, tās vienkārši nogaidīja, lai pēc tam noplātītu rokas, tagad Latvijas amatpersonas cenšas atrast visus iespējamos argumentus, kāpēc tām nevajadzētu nodarboties ar Latvijas interešu aizstāvēšanu tā sauktās bufernaftas lietā.
Tā vietā atbildīgās amatpersonas sākušas spēli, kuru savulaik katrs no mums ir redzējis ielas malā vai tirgū, - cilvēku priekšā veikli tiek manipulēts ar trim uzpirksteņiem, un cilvēkiem ir jāuzmin, zem kura no tiem ir noslēpta bumbiņa. Tas, kurš uzminēs, būs laimējis.
Par līdzīgu izrādi Saeimas komisijā izvērsās pieprasījuma izskatīšana Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim «Par valdības bezdarbību valsts interešu aizstāvībā saistībā ar SIA LatRosTrans naftas vadā Polocka-Ventspils esošās tehnoloģiskās naftas (bufernaftas) īpašuma tiesībām», uz kuru Dombrovskis neieradās, bet atsūtīja veselu svītu ierēdņu, kuri Saeimas deputātu priekšā centās izpildīt kaut ko līdzīgu manipulācijām ar uzpirksteņiem (faktiem), lai pierādītu, cik neiespējami ir uzminēt, kur atrodas bumbiņa (kam pieder nafta).
Uzpirksteņu spēle sākas ar to, ka ir jānovērš uzmanība, lai radītu ilūziju par lietu faktisko kārtību (noslēptu bumbiņu), - arī EM ierēdnis sāka ar to, ka izskaidroja «bufernaftas» būtību: izrādās, tā ir smērviela, kas nepieciešama naftas transportēšanai, turklāt cauruļvadā tā pazūd, izgarojot gaisā. Apņēmīgi - nu jau arī fizikas likumus Latvijā ierēdņi sāk interpretēt tā, kā tiem tas ir vajadzīgs.
Uz pamatjautājumu, kur ir pamatojums, ka Latvijas valsts vispār kādam ir atdevusi šo naftu, tā arī netika atbildēts, bet tika stāstīts un diskutēts par jau tālākajām darbībām, dokumentāciju un esošo situāciju, cik tas viss ir sarežģīti un bezcerīgi, tas ir, vairāk nekā stundas garumā veikli tika stumdīti uzpirksteņi, nemaz neatļaujot pārliecināties, vai zem kāda no tiem vispār atrodas bumbiņa.
Savukārt Tieslietu ministrijas pārstāvis aizrunājās tik tālu, ka sāka vispār apšaubīt Latvijas rīcību saistībā ar LR valstiskuma ekonomiskā pamata nodrošināšanu 1991. gadā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.
Nav īsti saprotams, vai tiešām tas bija ierēdņu veiklo manipulāciju rezultāts vai varbūt kādi citi iemesli, kas lika atsevišķiem koalīcijas deputātiem tā vietā, lai iztaujātu ierēdņus un iedziļinātos lietas būtībā, neskatoties uz acīmredzamiem faktiem, pieņemt lēmumu par šāda pieprasījuma nepamatotību.
Paskatīsimies uz situāciju no otras puses - kā rūpīgi savas mantas saimnieki, kas vēlas aizstāvēt savas, nevis kāda cita intereses. Patiesībā situācija ir vienkārša. 1991. gadā Latvijas AP pieņēma lēmumu, ar kuru naftas cauruļvadu infrastruktūra ar tajā esošo naftu kļuva par Latvijas valsts īpašumu. Neviens šo lēmumu nav apstrīdējis vai atcēlis, ja vien mūsu pašu amatpersonām tagad nav tāda nolūka. Tālāk, lai apsaimniekotu un izmantotu šo naftas cauruļvadu, tika izveidots Latvijas un Krievijas kopuzņēmums SIA LatRosTrans. Nav neviena dokumenta, kas apliecinātu, ka Latvijas puse būtu tajā ieguldījusi cauruļvadā esošo naftu. Arī LatRosTrans ziņojumā par mantisko ieguldījumu norādīts, ka Latvijas puse naftas produktus LatRosTrans neiegulda. Bufernaftu valsts nav ieguldījusi arī šī kopuzņēmuma mātesuzņēmumā a/s LaSaM, ko apliecina gan 1994. gada 6. aprīļa nodošanas un pieņemšanas akts, gan a/s LaSaM 1996. gada 30. jūnija novērtējums privatizācijai. Nav arī dokumentu, kas apliecinātu, ka Latvijas valsts ir nodevusi šo naftu citām valstīm, piemēram, Krievijai vai Baltkrievijai.
Šie ir tikai daži no faktiem, kam vajadzētu likt atbildīgajām amatpersonām aizdomāties par Latvijas pozīcijas pamatotību. Šeit nav runas par to, vai Latvijas pusei būtu jāiesaistās jau esošajā tiesvedībā - tas jau ir tālākas taktikas jautājums. Runa ir par Latvijas principiālo nostāju, kuru pašlaik nu nekādi nevar uzskatīt par atbilstošu valsts interesēm.
Iespējams, Latvijai vispār pietiktu ar atbilstošu publisku paziņojumu par savām tiesībām uz šo naftu un pat nemaz nav jāiesaistās tiesvedībā, ko saistībā ar šo bufernaftu ved Baltkrievija un Latvijas uzņēmējsabiedrība, jo nekādi tiesas nolēmumi citu personu strīdos bez Latvijas valsts gribas nevar grozīt vai izbeigt Latvijas valsts īpašumtiesības, kamēr netiek pierādīts, kam, kad un uz kāda pamata valsts šo bufernaftu ir nodevusi kādai citai - publiskai vai privātai - personai. Precīzu darbības taktiku lai izstrādā juristi, taču nekādi juristi nepalīdzēs, ja valsts augstākajiem pārstāvjiem nebūs gribas cīnīties par to, kas pieder Latvijas valstij.
Šajā situācijā runa ir par desmitiem miljonu, varbūt pat vairāk nekā 60 miljoniem - vai tiešām mums tie nav vajadzīgi? Teiksim, lai beidzot būtu finansējums Inovāciju fonda izveidei, kas varētu sākt finansēt mūsu zinātnieku perspektīvās izstrādnes, kam jau gadiem nauda neatrodas, - šeit tā guļ uz zemes, atliek tikai to pacelt.
EM ierēdņu atrunas, ka, cīnoties par tiem, Latvijai būs izdevumi un tāpēc nav vērts to darīt, skan traģikomiski, ja turklāt par nozīmīgāko šo izdevumu sastāvdaļu tiek minēta tieši valsts nodeva - tas ir izdevums, ko Valsts kase samaksās pati sev!
Vai jums kādreiz ir nācies spēlēt šo spēli ar uzpirksteņiem? Vai jūs zināt, kur slēpjas šīs spēles sāls? Patiesībā bumbiņas nav ne zem viena uzpirksteņa, un, ja jūs ļaujat sevi iesaistīt šajā spēlē, jūs jau esat zaudētājs.
Latvijas valstij ir jāpierāda, ka spēkā ir Latvijas Augstākās padomes lēmums, ar kuru Latvija ieguva īpašumtiesības uz bufernaftu. Jebkuram citam, kas apgalvo, ka ir šīs naftas īpašnieks, ir jāpierāda, kādā veidā šo naftu ir ieguvis no Latvijas valsts, bet vairākiem lietā iesaistītajiem Latvijas valsts ierēdņiem ir skaidri jāizvēlas, kurā pusē viņi atrodas.