Valsts savu ziņu cilvēkiem, kuri taisās studēt, izsaka ar valsts finansētajām budžeta vietām. Šodien tās pamatā ir inženierzinātnes, dabaszinātnes, veselības aprūpes zinātnes, pedagoģija, humanitārās zinātnes. Savukārt sociālajās zinātnēs tikai 10% no studējošajiem ir valsts finansētu budžeta vietu. Tas ir skaidrs signāls, ko valsts sagaida no topošajiem studentiem. Tā noteikti nav profesionālā orientācija, jo ne visas šīs studijas noslēdzas ar konkrētu amatu vai noteiktu profesiju, bet tā ir izvēle no valsts puses, kas garantētu sabalansētu sabiedrības attīstību.
Tātad jūs ieteiktu jaunajam cilvēkam skatīties uz valsts finansējumu kā uz signālu, ka šīs profesijas būs pieprasītas darba tirgū?
Daļēji jā, bet drīzāk valsts dod signālu, ka šo jomu pārstāvjiem, ja tie būs labi profesionāļi, atradīsies vieta normālā Latvijas sabiedrībā. Tas varbūt ir pretsvars mirkļa profesijas izdevīgumam, skatoties no potenciālā ienākuma lieluma. Valstij tā ir ļoti svarīga funkcija - sabalansēt šī mirkļa izdevīgumu ar to, kas būs pēc četriem vai sešiem gadiem. Nemaz nerunājot par to, ka darba mūžs mūsdienu augstskolu absloventiem ir sagaidāms 40 un pat 50 gadi. Augstskolā ir jāieliek pamati, uz kuriem cilvēks visu mūžu būvēs savu profesionālās karjeras ēku. Līdz ar to konkrētas norādes par vienas vai otras profesijas izvēli var būt arī viltus signāls. Treknajos gados, ko raksturoja būvniecības bums, tika palielinātas budžeta vietas būvinženieriem. Pārplīstot ekonomikas burbulim, izrādījās, ka vienā no pirmajām vietām bezdarbniekos ar augstāko izglītību ir būvinženieri ar augstāko izglītību.
Varbūt izglītības sistēmai vairs nav jāorientējas uz Latvijas darba tirgu, jāskatās, kādas profesijas būs pieprasītas Eiropā, jo robežu darbaspēka plūsmai vairs nav?
Ja skatāmies uz augstskolu absolventiem kā indivīdiem, mums, protams, ir jāskatās no globālā skatu punkta. Cilvēkam ir jādod iespēja dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Viņam jādod iespēja izvēlēties, kā piepildīt savus profesionālos mērķus. Arī izziņas mērķus pētniecībā. Protams, jābūt atgriezeniskajai saitei, jo izglītībā ieguldītajiem līdzekļiem ir jāparādas atpakaļ Latvijas tautsaimniecībā. Šobrīd augstākā izglītība ir nacionāls process, taču tie, kas Latvijā ieguvuši augstāko izglītību, aizbrauc uz Vāciju vai Lielbritāniju un tur maksā nodokļus, bet mēs šos līdzekļus daļēji saņemam atpakaļ caur Eiropas fondiem.
Vai no Eiropas atpakaļ saņemtā nauda ir adekvāta tam izglītotajam darbaspēkam, ko mēs joprojām dāvinām Eiropai?
Man simpātisks šķiet - diemžēl ne jau no Latvijas, bet no citu Eiropas valstu puses - paceltais jautājums, ka, Eiropā nostiprinoties vienotam darba tirgum, ir loģiski, ka augstākā izglītība tiek finansēta centralizēti. Respektīvi, katra ES valsts maksā atbilstoši sava iekšzemes kopprodukta iespējām daļu kopējā Eiropas fondā, kurš finansē visu augstāko izglītību Eiropā uz vienādiem nosacījumiem, vienalga, vai tā ir Lielbritānijā, Vācijā vai Latvijā. Skaidrs, ka šī priekšlikuma virzītājas ir Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, kuras no šīs nevienlīdzības visvairāk cieš. Ja izveidotos vienoti finansēta Eiropas augstākās izglītības sistēma, no darba kārtības tiktu noņemts jautājums, ka Latvijas tautsaimniecība ar saviem ierobežotajiem resursiem stiprina jau tā daudz turīgāko rietumvalstu ekonomiku.
Igaunijas mērķis ir pāriet uz bezmaksas augstāko izglītību, kamēr Latvijā bieži dzird pilnīgi pretējus viedokļus. Vai tas nedraud ar Latvijas iedzīvotāju nevienlīdzīgām iespējām iegūt augstāko izglītību?
Latvijā visu laiku tiek uzturēts viedoklis, ka vajag pāriet pilnībā uz maksas augstāko izglītību. To brīžiem iesaka ārvalstu eksperti, brīžiem to izvirza vietējie eksperti vai politiķi, vai institūcijas kā Valsts prezidenta stratēģiskās analīzes komisija. Esmu pretējās viedokļu grupas piekritējs, kura arī nav maza. Uzskatu, ka Latvijā pilna laika augstākā izglītība ir jāfinansē no valsts budžeta, jo citādi nav alternatīvas, kā mēs varam saglabāt savu konkurētspējīgu augstāko izglītību. Apkārt mums ir valstis, kurās ir bezmaksas augstākā izglītība - visas piecas Ziemeļvalstis, un arī Igaunija uz to pāries. Ja atteiksimies no bezmaksas augstākās izglītības, mēs zaudēsim ne tikai tos cilvēkus, kuri brauc prom no Latvijas strādāt, bet arī tos, kuri brauks prom no Latvijas studēt.