Es atbildēšu uz jūsu jautājumu, bet vispirms raksturošu, kāda ir Valsts kontroles kompetence, jo arī sabiedrībā ir daudz neskaidrību un pārpratumu par mūsu iestādi. Likums nosaka, ka Valsts kontrole ir nevis tiesībsargājoša institūcija, bet audita iestāde. Mūsu uzdevums ir pārbaudīt, vai darījumi veikti atbilstoši normatīvajiem aktiem, vai tie ir efektīvi, lietderīgi un ekonomiski. Kad konstatējam tādus likumu normu pārkāpumus, par ko paredzēti sodi, mums jāinformē policija, prokuratūra un attiecīgās revidējamās vienības augstākstāvošā institūcija. Savukārt viņu atbildība ir izvērtēt, vai un kādu sodu piemērot.
Cik lielā mērā jūsu ieteikumi tiek ņemti vērā?
Aptuveni 80% mūsu ieteikumu tiek ieviesti, un šis rādītājs skaitās ļoti labs. Cita lieta, ka diemžēl atbildīgajām personām ir divējāda seja - tad, kad saskaņojam revīzijas ziņojumus, kur jau iekļauti visi ieteikumi...
...viņi jau sen pirms publicēšanas zina, kādas problēmas jānovērš? Un publiski tikai tēlo, ka nu tik pētīs un vērtēs?
Viņi zina. Turklāt saskaņo visas darbības, ko veiks, lai šos pārkāpumus novērstu. Protams, ir diezgan nožēlojami klausīties, kā šīs pašas amatpersonas televīzijā vai radio vēsta: nē, mēs nepiekrītam nekādam Valsts kontroles konstatējumam vai secinājumam! Tad, protams, ir loģisks jautājums - ko tad jūs esat apsolījuši, ka ieviesīsiet, ja jums viss kārtībā? Acīmredzot mēs vēl esam jauna demokrātijas valsts, un diemžēl morāles normas ne visiem un vienmēr iesakņojušās.
Katrā ziņā neesam palikuši pie tās līnijas - mēs nodevām ziņojumu, mums ir vienalga. Nē, nav vienalga. Pilnīgi noteikti.
Bet ir arī labie piemēri. Aizsardzības nozarē, kad sākām revīzijas pirms kādiem četriem gadiem, redzējām, ka nav izstrādāta grāmatvedības politika, bija ļoti nozīmīgi pārkāpumi uzskaitē. Tagad grāmatvedības uzskaite sakārtota. Varētu teikt - kas tur liels, bet atcerēsimies, ka pirmais solis ir uzskaitīt, saprast, kas valstij vai pašvaldībai pieder. Jo tas, kas nav uzskaitīts, var arī tā viegli aiziet... Nākamais solis ir likumība, un vēl tālāk - lietderība un efektivitāte. Aizsardzības ministrijā, respektējot mūsu ieteikumus, kas vērsti uz efektīvāku, ekonomiskāku līdzekļu izmantošanu, panākts būtisks efekts. Piemēram, ieteikumi, kas bija saistīti ar militārpersonu apmācību, devuši, un to atzīst pati ministrija, ikgadēju ietaupījumu 1,3 miljonu eiro apmērā.
Varat nosaukt vēl kādu piemēru jūsu darba efektivitātei?
Pirms mūsu revīzijas Labklājības ministrijas padotības iestādes neatguva no apdrošinātājiem tos izdevumus, kas tika tērēti ceļu satiksmes negadījumos cietušo personu pensiju izmaksām, ārstēšanai, dažādiem pakalpojumiem. Kad no apdrošinātājiem sāka atgūt šos izdevumus, četros gados valsts budžets tika papildināts ar 5,1 miljonu eiro.
Taču ir institūciju vadītāji, kas jūs ignorē. Cik produktīva ir policijas un prokuratūras saukšana palīgā?
Esam vienojušies ar policiju: brīdī, kad konstatējam, ka pārkāpums varētu klasificēties kā krimināli sodāms, uzreiz informējam tiesībsargājošās iestādes, tiekamies, jautājam, kāda vēl nepieciešama informācija. Pēc prokuratūras ieteikuma tagad jau revīziju laikā prasām iespējami vainīgo personu paskaidrojumus. Kad ierosināta lieta, tiekamies ar attiecīgās pētāmās iestādes uzraugošajām institūcijām, policijas pārstāvjiem, prokuroriem, informējam par faktiem, skaidrojam pārkāpumu būtību.
Ļoti ceru, ka šī sadarbība rezultēsies produktīvākā veidā. Jo tā jau nav tikai Valsts kontroles problēma. Ja būtu tā, ka visi pārējie materiāli mūsu valstī tiktu izmeklēti ļoti ātros tempos un vainīgās personas tiktu sauktas pie atbildības, tad varētu teikt, ka Valsts kontrole kaut ko nemāk.
Ne visi pārkāpumi tiek klasificēti kā kriminālsodāmi. Par ko nav soda, to var ignorēt?
Pagājušajā gadā panācām, ka tiek izdarīti grozījumi likumā par publiskas personas finanšu un mantas izšķērdēšanas novēršanu, kurā tagad ir norma, ka piecu mēnešu laikā pēc tam, kad Valsts kontrole pabeigusi savu revīziju un revidējamai vienībai iesniegusi ziņojumu, tās augstākstāvošajai institūcijai jāizvērtē visi normatīvo aktu pārkāpumi un jālemj, vai piedzīt zaudējumus, piemērot algu samazinājumu vai atstādināt no amata. Katrā ziņā izvērtēt, vai amatpersona, kas pieļāvusi pārkāpumus, ir nekompetenta, slinka vai apzināti krāpusies, vai iespējams arī piedzīt radušos zaudējumus. Pēc šī piecu mēnešu perioda rūpīgi izanalizēsim visus iesniegtos materiālus, vērtēsim, vai nav bijusi kārtējā atrakstīšanās, informēsim sabiedrību un Ministru kabinetu. Katrā ziņā neliksimies mierā. Mēs gribam panākt, ka tomēr šis izvērtējums notiek.
Uzraudzība pār savējiem piespiedu kārtā?
Skaidrs, ka viņi nav ļoti motivēti izvērtēt savu atbildīgo amatpersonu rīcību un kur nu vēl sākt piedzīt nodarītos zaudējumus.
Taču ir jau arī pirmie pozitīvie signāli - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija iesniegusi pirmo piedziņas pieprasījumu par valstij nodarīto zaudējumu atgūšanu saistībā ar Bīstamo atkritumu pārvaldības valsts aģentūras noslēgtajiem līgumiem par 326 tūkstošiem latu.
Kā vēl varat piespiest jūs respektēt?
Esam tikušies ar finanšu ministru un diskutējuši, kā motivēt ministrijas ar to rīku, kas ir budžeta veidošanas process. Mūsu pozīcija: ja ministrija vai kāda cita institūcija neprot likumīgi, lietderīgi un efektīvi apsaimniekot jau esošos budžeta līdzekļus, mūsuprāt, būtu stipri nepamatoti tai piešķirt vēl papildu finansējumu. Tātad, lemjot par katra nākamā gada finansējumu, jāņem vērā, kā iestāde iepriekš rīkojusies ar naudu, vai izmantojusi visas iespējas piedzīt valstij nodarītos zaudējumus.
Kādreiz bija tā, ja kāds konstatēja pārkāpumu, sabiedrībā, medijos bija plaša ažiotāža, bet, kad mudināja Valsts kontroli sākt izmeklēt, atbilde skanēja, ka nav resursu, ka kaut kad rindas kārtībā... Vai tagad ir pietiekami resursi operatīvai izmeklēšanai?
Nepieciešamība ātri reaģēt bija viens no iemesliem, kāpēc pagājušajā gadā lūdzām papildu finansējumu. Pašiem brīvu resursu tam diemžēl nebija, jo krīze arī Valsts kontroli skāra ļoti būtiski - mums finansējums samazinājās 50% apmērā. Tagad papildu naudu saņēmām, un tas ļāva ieviest tā sauktās operatīvās revīzijas. Varam reaģēt tajā brīdī, kad tas ir aktuāli. Protams, nekad nebūs tā, ka varēsim atsaukties uz katru vēstuli vai katru ierosinājumu, jo katru dienu saņemam ļoti daudz informācijas par pārkāpumiem, bet esam izstrādājuši noteiktus kritērijus, pēc kuriem vērtējam nepieciešamību sākt revīziju. Atkarībā no aktualitātes finanšu ieguvuma vai zaudējuma.
Valsts iestādēm, īpaši kontrolējošajām, bieži pārmet, ka tās darbojas kādu politisko spēku interesēs. Kā ar spēju būt politiski neitrāliem?
Es varu absolūti godprātīgi teikt: neviens, vismaz tajā periodā, kopš esmu valsts kontroliere, nav mēģinājis mani nekādā veidā ietekmēt veikt revīziju vienā vai otrā pašvaldībā vai ministrijā. Mums ir izstrādāti kritēriji, kā mēs vērtējam riska jomas, nav nekādas intereses veikt revīzijas kādas konkrētas partijas dārziņā. Jebkādas aizdomas, kas šajā jomā izskan, ir diezgan smieklīgas, jo, piemēram, kad tiku ievēlēta, tika norādīts, ka man varētu būt naida pilnas attiecības ar Vienotību, bet, kad veicām pārbaudes Rīgas brīvostā, tad tika sacīts, ka es darbojos tieši Vienotības uzdevumā. Mums ir konkrēts darbs, un mēs to darām neatkarīgi no tā, kuras partijas pārziņā ir attiecīgā joma.
Kas ir tās tipiskākās «slimības», ko atklājat?
Vēlme strādāt uz procesu, nevis rezultātu, dārgi izmaksājošu lēmumu nepārdomāšana pirms to pieņemšanas. No ikdienas lietām - izmantot darba transportu privātajām vajadzībām, doties visdažādākajos komandējumos, kur grūti izsekot, cik tas bijis saistīts ar darba vajadzībām, vēl jo labāk, ja tas notiek siltajās zemēs. Reprezentācijas un citu pasākumu rīkošana bez skaidras izpratnes, kāpēc tas vajadzīgs.
Kuras jomas patlaban prioritāri pārbaudāt?
Viena no mūsu šībrīža prioritātēm ir pašvaldības. Ministrijas zina, ka Valsts kontrole katru gadu pie tām ieradīsies. Līdz ar to mūsu preventīvā funkcija ir nostrādājusi, un ministrijas un to iestādes ir sakārtotākas. Savukārt pašvaldības ilgu laiku dzīvojušas tikai ar zvērinātu revidentu pārbaudēm, kur pārsvarā vērtēti tikai uzskaites jautājumi.
Vai pareizi klasificēts, iegrāmatots?
Jā. Esam sapratuši, ka revīzijas pašvaldībās mums noteikti jāveic paplašinātā apjomā. Un to mēs arī darīsim. Izvirzot mērķi, ka reizi trijos gados būsim katrā pašvaldībā neatkarīgi no politiskās piederības, lieluma vai mazuma. Jau 2014. gadā apmeklēsim veselu virkni pašvaldību, kur skatīsimies sociālos jautājumus, atsevišķā revīzijā pētīsim izdevumus, ko pašvaldības tērē sporta, kultūras un atpūtas pasākumiem.
Mūs kā mediju cilvēkus ļoti šokēja Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes nevērīgā attieksme pret jūsu aizrādījumiem. Tiešām nav sapratuši savas kļūdas?
Nav... Vēl šajās dienās centās pamatot, kāpēc to koncepciju vajadzēja apspriest tieši restorānā.
Kādas ir jūsu iespējas viņus kaut kādā veidā tomēr vest pie prāta?
Lai arī tā ir neatkarīga institūcija, tomēr pakļauta revīzijām. Tas, ko mēs darām ar iestādēm, kas demonstrē ignorējošu attieksmi, - arvien biežāk pie tām ejam pārbaudēs.
Cik bieži varat atgriezties pie vieniem un tiem pašiem?
Monitoringu veicam visu laiku. Iespēju ir daudz - varam apskatīt operatīvās revīzijas ietvaros, varam finanšu revīzijas laikā pievērst pastiprinātu uzmanību.
Tas, ko es pavisam droši varu apsolīt: Valsts kontrole pilnīgi noteikti sekos līdzi katrai institūcijai, kas negrasās ieviest Valsts kontroles ieteikumus vai izrāda attieksmi, ka stāv pāri jebkādām normām, kuras veicina lietderīgu un efektīvu līdzekļu izmantošanu.
Dažkārt redzam, ka normatīvi tiek pielāgoti vēlmēm.
Tas bieži ir atkarīgs no vadošās amatpersonas attieksmes, izpratnes un atbildības. Es varu pateikt vienu piemēru: mobilo telefonu iegādes jautājums Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Kad iepriekšējā valdībā konstatējām, ka nopirkti pārāk dārgi telefoni, viņi «likumizēja» dārgās iegādes iekšējos normatīvos, paceļot telefonu cenas limitu. Šogad attieksme ir pilnīgi cita. Mainoties politiskajai vadībai šajā ministrijā, informācija par iegādēm tika iesniegta prokuratūrā un arī atjaunoti iepriekšējie ierobežojumi. Tātad viens notikums, divas attieksmes.
Tomēr daudzi pārkāpumi, piemēram, pašvaldībās, tā arī paliek sabiedrības nemanīti, jo interesē tikai lokāli.
Viens risinājums, ko jau esam sākuši īstenot, - mēs dodamies uz konkrētām pašvaldībām tikties ar iedzīvotājiem. Stāstām, ko konkrētajās revīzijās esam konstatējuši. Tāda tikšanās mums bija Daugavpilī un Jelgavā. Tas uzliek pilnīgi citu atbildības pakāpi pašvaldību vadītājiem.
Un pašvaldībā sākas linča tiesas?
Ne gluži linča tiesa, bet katrā ziņā pašvaldību vadītājiem nav viegli. Otrs - pēc tam kad būs iestājies termiņš, kad pašvaldībai jāziņo par ieteikumu ieviešanu, arī tad varēsim doties uz konkrēto pašvaldību, izstāstīt iedzīvotājiem, ko mums ir ziņojusi konkrētās pašvaldības vadība, un izrunāt, vai tiešām ieteikumi realitātē ieviesti.
Pašvaldības uzskata, ka jums nav mandāta vērtēt to izdevumu lietderību un darbības efektivitāti.
Valsts kontrolei tāds mandāts ir pilnīgi noteikti, un tas ir noteikts likumā. Pašvaldību iedzīvotājiem ir visas tiesības zināt, kur tērēta viņu nauda, un pašiem vērtēt, vai amatpersonu brauciens uz Turciju vai vēl kur ir nesis neizsakāmu labumu vietējiem iedzīvotājiem.
Pilnīgi noteikti kāds gribētu, lai mēs nepārbaudām neko. Jo pēc tām revīzijām, kas bijušas gan Ķekavas, gan Jelgavas pašvaldībā un citur, rezultāti ir pietiekami šokējoši.
Piemēram, Jelgavas poliklīnika. Es pati biju klāt un atceros to neizpratni institūcijas vadītājas acīs, kurai likās, ka tas taču ir tikai normāli, ka var, piemēram, par kapitālsabiedrības līdzekļiem divreiz gadā nopirkt lepna zīmola kostīmu. Kas pats apbrīnojamākais - viņu nevar pārliecināt, ka tas nav pareizi. Tā nav privātā nauda, tā ir Jelgavas iedzīvotāju nauda. Kostīmiņi jāpērk par saviem privātajiem līdzekļiem, un darba mašīnas paredzētas tikai darba braucieniem. Jelgavas dome kā kapitāldaļu turētāja ir uzlikusi sodu vadītājai, taču drīzāk jādomā, vai tiešām šādai personai jāvada pašvaldības kapitālsabiedrība.
Vēl viens piemērs, kam sekosim līdzi, ir Rīgas brīvosta. Katrā ziņā tā ir un būs mūsu redzeslokā, kamēr mūsu konstatētie pārkāpumi nebūs novērsti. Revīzija beidzās 2013. gadā, pašlaik joprojām palikuši neieviesti seši ieteikumi. Mani visvairāk apbēdina, ka Rīgas brīvostai ir tāda sajūta, ka tā stāv pāri ne tikai Valsts kontroles ieteikumiem, bet arī Pasaules Bankas pētījumiem, Augstākās tiesas Senāta lēmumiem, Konkurences padomes viedoklim. Tātad ir institūcija, kurai liekas, ka tā stāv pāri visam. Brīvostā ir ļoti daudz iespēju gan samazināt izmaksas, gan kāpināt efektivitāti. Piemēram, bija ierosinājumi, ka jānosaka konkrēti sasniedzamie rādītāji valdei, pārvaldniekam. Kas notiek tagad? Tiek nodibināta darba grupa, lai pētītu Pasaules Bankas sniegto ieteikumu ieviešanas iespējas. Mēs, protams, neliekamies mierā un sekojam līdzi, ko tad šī darba grupa dara. Diemžēl jāsaka, līdz šai dienai notiek tikai process, rezultāta nav.
Vai nevajag kādas izmaiņas likumdošanā, lai tādu ignoranci nepieļautu?
Mēs rosinājām šo jautājumu skatīt Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijā. Tikāmies ar satiksmes ministru Anriju Matīsu. Sarunā sešu cilvēku klātbūtnē viņš mums apsolīja ierasties Saeimas komisijā un virzīt priekšlikumus par efektīvāku pārvaldes modeli. Diemžēl ministrs uz šo sēdi neieradās. Patiesībā nožēlojami.
Cik efektīvi no izmaksu viedokļa strādā Saeima?
Saeimu mēs nekontrolējam. Likums paredz tikai zvērinātu revidentu atzinumu par Saeimas budžetu. Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijai pašai ir tiesības veikt atsevišķas lietderības pārbaudes. Atsevišķas pārbaudes tā arī veic.
Visus prasa kontrolēt, sevi ne?
Diskusija par to ir ļoti sena. Lai ko mainītu, jābūt pašu likumdevēju gribai.
Es pati pagājušajā gadā piedalījos konferencē, kurā bija pieaicināti arī partiju pārstāvji. Sarunās viņi it kā neiebilst, bet tad, kad tam jāaiziet līdz konkrētai rīcībai...
Man vienmēr ir licies, ka tādām institūcijām kā Saeima, arī Valsts kontrole ir primārā interese pašām parādīt sabiedrībai, ka darbojamies efektīvi un lietderīgi.
Kas tādā gadījumā pārbauda Valsts kontroli?
Likums prasa tikai zvērināta revidenta atzinumu, bet, lai nebūtu vietas nekādām spekulācijām, plānojam šī gada nogalē, nākamā gada sākumā pieaicināt citas augstākās revīzijas iestādes veikt tā dēvēto savstarpējo pārbaudi. Dānijas, Nīderlandes, Polijas un Slovākijas augstāko revīzijas iestāžu pārstāvji brauks pārbaudīt, kā strādā Latvijas Valsts kontrole. Iespējams, pārbaudēs piedalīsies arī Eiropas Revīzijas palāta. Pierādīsim, ka Valsts kontrole pati spēj strādāt efektīvi, turklāt mūs būs pārbaudījuši objektīvi un neatkarīgi citu valstu pārstāvji. Mums tas ir pašcieņas jautājums.