Dienas aptaujātās iestādes gan nepiekrīt VK secinājumiem par ārpakalpojumu nepamatotību. Tikmēr eksperti norāda, ka ārpakalpojumi paši par sevi nav nekas slikts, tomēr jāvērtē to ekonomiskā pamatotība un lietderība, jo nedrīkst būt situācijas, kad valsts pārvaldes iestādes iepērk pakalpojumus, kuru veikšana ir to tiešā funkcija. «Pārāk plašai ārpakalpojumu izmantošanai juridisku uzdevumu vai citu valsts pārvaldes pamatfunkciju veikšanai nav loģiska pamatojuma. Tas, ka politikas vai normatīvo aktu izstrāde tiek nodota privātiem izpildītājiem, ir vērtējami ļoti negatīvi, jo apliecina valsts pārvaldes mazspēju,» norāda bijušais Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Mārtiņš Krieviņš. Viņaprāt, problēmas cēlonis gan ir zemās algas, bet sliktā valsts pārvaldes kvalitāte - tikai sekas.
Arī Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane atzīst, ka ārpakalpojumu pirkšana nedrīkstētu kļūt par ikdienas darba procesa sastāvdaļu un metodi. To var darīt gadījumos, kad nepieciešamas specifiskas zināšanas vai veicamas īpašas funkcijas. Viņa arī ir pārliecināta, ka ārpakalpojumi ilgtermiņā un kopumā valstij izmaksā dārgāk nekā tad, ja valsts noteiktu adekvātu atalgojumu pastāvīgajiem valsts pārvaldes ekspertiem. Šeit gan nav runa par tehniskiem pakalpojumiem - autoparks, telpu uzkopšana utt.
Savos revīzijas ziņojumos VK norāda, ka četras Finanšu ministrijas pārraudzītās iestādes ir noslēgušas līgumus par ārpakalpojumiem - kopumā par 522 166 eiro (366 981 lats). Visvairāk juridiskos pakalpojumus iepirkusi Valsts kase. Tās pārstāve Sandra Gīle skaidro, ka juridisko biroju sniegtie pakalpojumi tiek iepirkti gadījumos, kad nepieciešamas konsultācijas sarežģītos tiesvedības un maksātnespējas procesos, kā arī ārvalstu tiesību aktu piemērošanā. «Specifiskas juridiskas kompetences, kas nepieciešamas īsu laika periodu, darba tirgū ir nesamērīgi dārgas, lai tās varētu piesaistīt un uzturēt pastāvīgi, kā arī tas būtu nelietderīgs naudas līdzekļu izlietojums. Lētāk ir iegādāties speciālista pakalpojumu konkrētam gadījumam, nevis atbilstoša līmeņa speciālistu algot pastāvīgi un nodarbināt ar salīdzinoši zemākas kvalifikācijas darbiem, maksājot augstāka līmeņa speciālista atalgojumu.» S. Gīle skaidro, ka iestādes juristi ir speciālisti nacionālajās tiesībās un pārsvarā gadījumu ārpakalpojumi izmantoti lietās, kur nepieciešamas starptautisko tiesību zināšanas.
Juridiskos pakalpojumus pērn iepirkusi arī Labklājības ministrija (LM), kas juridiskajiem birojiem pasūtījusi iepirkumu organizēšanu ES struktūrfondu programmu ietvaros. VK gan norāda, ka saskaņā ar amata aprakstiem tas ir tiešs ministrijas Juridiskā departamenta ierēdņu pienākums, līdz ar to ārpakalpojuma iepirkšana nav pamatota. LM Juridiskā departamenta direktors Edgars Korčagins savus lēmumus pamato ar to, ka LM ir viena iepirkumu speciālista amata vieta un šī darbinieka kapacitāte ir nepietiekama visu ministrijas īstenoto publisko iepirkumu organizēšanai. Taujāts, vai tādā gadījumā papildu darbinieka pieņemšana nebūtu lētāka par ārpakalpojumu pirkšanu, amatpersona atbild noraidoši. «Mēs esam vērtējuši šo iespēju, pārrunājot to arī ar VK. Un nonācām pie secinājuma, ka ārpakalpojuma pirkšana neizmaksā dārgāk.»