Pirmām kārtām jēdzīga valsts pārvaldes reforma neiet kopā ar populismu. Valsts pārvaldes pārstrukturēšana neizbēgami būs nepatīkama gan tās skartajiem ierēdņiem, gan partijām ar tradicionālām interesēm zināmās sfērās. Tomēr tā ir neizbēgama un nepieciešama, un premjeram sevišķi līdz ar Tautas partijas , LPP/LC un Saskaņas centra neseno iniciatīvu vajadzētu reformas grožus savās rokās ņemt pārliecinošāk. Saprotamas ir Valda Dombrovska raizes par valdības šūpošanu ar šīs reformas jautājumu, kas jau faktiski notiek, tāpēc noteikta un publikai skaidra nostāja ir ļoti nepieciešama. Šo bijušo un iespējamo koalīcijas biedru priekšlikumi nav nekas jauns: Reformu vadības grupa (RVG) jau strādā arī pie ministriju konsolidācijas. Jo programmatiskāks un skaidrāk izklāstīts būs tās darbs, jo mazāk iespēju un jēgas būs populismam, kas pašlaik lielā mērā veģetē uz Dombrovska vadības stila atturīguma rēķina, stāstot, ka valdības stabilitāte premjeram svarīgāka par reformām.
Tas mazinātu arī ap pārvaldes reformu nevajadzīgi sakāpinātās emocijas. Lai cik tēlaini kāds aprakstītu birokrātijas monstru, tā mehāniska samazināšana nenozīmē tikpat mehānisku un proporcionālu ietaupījumu valsts budžetā. Šīs nav brīnumzāles Latvijas atlabšanai, bet gan nepieciešama un rūpīgi apsverama tās daļa. Tāpēc jāpiekrīt premjeram, ka ministriju skaita uzspiešana ir destruktīva. Jāvērtē funkcijas.
Tikai 2002. gadā nošķirto veselības un labklājības jomu savienošana būtu loģiska. Savukārt Igaunija ir paraugs, ka ekonomikas un satiksmes jomas labi sader. Ja lemj, ka nepieciešama pastiprināta medicīnas pārraudzība, to atkalapvienotajā labklājīgās veselības vai veselīgās labklājības ministrijā var veikt valsts ministrs ar nelielu palīgu skaitu. Tas pats citās jomās. Pašvaldības pašplūsmā atstāt nevar, tomēr tam nevajag veselu ministriju. Populisma novēršanai nozīmīga ir arī RVG nostādne, ka paredzamās pārmaiņas spēkā stājas pēc 10. Saeimas vēlēšanām līdz ar jaunās valdības izveidi.