Katliņš uzvārījies līdz sprāgšanas stadijai
1. Pat retorikas vingrinājumos daudz pieredzējušie grozīja galvu, vērojot izglītības ministra konfliktu ar augstskolu vadītājiem. It kā jau daudzreiz manīts, ka pretējās puses viena otru teju vai nožņaugt gatavas, bet, kad starmeši un mikrofoni izslēgti, aprunājas gluži mierīgi; tomēr šoreiz, šķiet, kašķis ir patiesāks un tātad grūtāk atrisināms...
Te gan jāņem vērā - lai cik skaļš būtu ļembasts ap Robertu Ķīli, necik unikāla, ministra personībā sakņota, šī situācija nav: 1) atliek palasīt Rietumu presi, lai saprastu, ka nopietnas problēmas - saturiskas, finansiālas u. c. - ir arī augstākajā izglītībā ASV, Vācijā, Francijā, Lielbritānijā utt.; 2) citviet konflikti starp ministru (valdību) un pārmaiņu oponentiem noved līdz logu dauzīšanai ielās (Francija, Lielbritānija). Respektīvi, pretrunīgi vērtētas reformas izglītības sistēmā objektīvi (piemēram, iesaistīto pušu augstais pašnovērtējums un savas taisnības apziņa) izraisa pamatīgu viļņošanos.
Tiesa, ir lokālā specifika, ko, šķiet, neapzinās ministra pretinieki un saīgušie koalīcijas partneri. Apzināti vai ne, Ķīlis sācis simbolizēt protestu pret eliti, kas arī šodienas Latvijā gluži labi jūtas. Un elite ir visi, kuri ir pie varas (neapspriedīsim šī formulējuma izplūdušo raksturu un pareizību). Līdz ar to nav vairs tik svarīgi, ko ministrs saka, - viņš ir nostājies pret eliti, un daļai sabiedrības jau tas vien simpatizē. Līdz ar to kaislības ap augstākās izglītības reformu vairs nav tikai Ķīla problēma, bet nepatīkama nepieciešamība valdošai koalīcijai kopumā precīzāk formulēt savu nostāju, neaprobežojoties ar kārtējo aicinājumu «uzlabot komunikāciju ar nozari». Kas tālāk? Notikumi var attīstīties straujāk, nekā iespējams prognozēt šo rindu rakstīšanas laikā. Tomēr kopumā, lai cik tas izklausītos nekonstruktīvi, vai nu Ķīlis «pārlauzīs» situāciju, vai demisionēs - pamiera nebūs.
Vai aiz kokiem redz mežu?
2. Debates par nākamā gada budžeta projektu iekļaujas nepatīkamajā secinājumā: daudzas no vajadzībām, pārmaiņām objektīvi ir īstenojamas tikai ilgākā perspektīvā, lai problēmu atrisinātu, ir nepieciešami gadi, bet, no otras puses, mute neveras apšaubīt naudas prasīšanu jau šodien - jo tiešām vajag.
Kā piemēru var minēt veselības aprūpi Latvijā. Ir skaidrs, ka sabiedrība Latvijā noveco. Ir arī skaidrs, ka senioru ārstēšanai objektīvi nepieciešama trīs līdz četras reizes lielāka nauda nekā citām vecuma grupām. Tātad ir bažas, ka veselības nozare pārskatāmā nākotnē prasīs arvien vairāk naudas neatkarīgi no tā, kurš cilvēks vai partija kontrolēs ministra posteni. Tā nav tikai Latvijas problēma, un arī ne tikai Latvijā politiķi cenšas attālināt «patiesības mirkli», vienkārši piemetot nozares budžetam X summu. Jēdzīgāk būtu ieklausīties nozares speciālistu, pētnieku ieteikumos par principiāli citiem uzsvariem, piemēram, profilakse un dzīvesveids, lai ļaudīm (kaut daļai) nebūtu nepieciešama tik vērienīga un dārga medicīniskā iejaukšanās, kad jau visi striķi trūkst.
Līdzīgi varētu teikt arī par mūsu sociālo budžetu. Pat adekvāti politiķi klusībā ir šausmās: no vienas puses, nav šaubu, ka maksājumiem jāpalielinās, no otras puses, nav skaidrs, vai Latvijas ekonomika ilgtermiņā to spēj izturēt, vai būs pietiekami naudas, lai visas prasības nomaksātu. Šķiet, būtu lietderīgi papētīt, kā citas valstis - nu kaut vai tajā pašā Eiropā - risina šo dilemmu. Piemēram, Dānijā sociālā bloka izdevumu īpatsvars palielinājās no 9% no IKP 1950. gadā līdz 33% 1980. gadā. Tad sākās reforma, un jau 1986. gadā īpatsvars samazinājās līdz 30%. Protams, Dānijai palīdzēja ekonomikas attīstība kā tāda (respektīvi, palielinājās kopējais sadalāmais «pīrāgs»), tomēr tika veiktas arī reformas, bet diez vai sauksim šo valsti par īpaši skarbu sociālajos jautājumos.
Kopumā diskusijas pagājušajā nedēļā parlamentā bija visai racionālas, tomēr neiztika bez mēģinājumiem vienu bērzu uzdot par birztalu. Piemēram, premjers no tribīnes noraidīja pašvaldību pārmetumus par netaisnīgu iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadali, uzskaitot, par cik latiem pašvaldību ieņēmumi tieši palielināsies. Tiesa, viņš «piemirsa» minēt, par kādām summām palielināsies pašvaldību izdevumi... Zīmīgi bija arī tas, ka plenārsēdē atklājās: atsevišķi priekšlikumi iesniegti līdzīgi, gandrīz identiski ierosinājumi. Vai nu partijām primāri ir pozicionēties un izrādīties ar saviem priekšlikumiem, vai arī budžeta apspriešanas process ir tik garš un sarežģīts, ka deputāti saputrojas.
Pārdomas valsts svētku mēnesī...
3. Pēc Otrā pasaules kara Klusā okeāna Melanēzijas salās ļaudis sāka piekopt īpatnējus reliģiskus rituālus. Kara laikā viņi bija ievērojuši, ka lidlaukā nolaižas transportlidmašīnas, un no atvestajiem labumiem sava daļa tika arī saliniekiem. Karš beidzās, lidmašīnas pazuda. Ko darīt?
Radās gaiša doma, ka jāatdarina militāristu infrastruktūra un tad lidmašīnas atgriezīsies. Rezultātā salinieki veidoja improvizētus skrejceļus, kurināja ugunskurus (signālugunis), koka būdiņā nosēdināja vīrišķus ar koka «austiņām» (dispečeri) utt. Un ar labi padarīta darba sajūtu sāka gaidīt aviokravu atgriešanos... Runa nav par izolētiem, vienreizējiem amizantiem gadījumiem - reliģiju pētnieki pat radīja jēdzienu cargo cults, jo prakse bija plaši izplatīta un pietiekami ilglaicīga. Var, protams, par to pasmīnēt kā par tumsonību, tomēr salinieku rīcībā bija iekšēja loģika: ja viņi visu pareizi izdarīs (atveidos, nokopēs) no savas puses, tas agri vai vēlu nesīs gaidīto rezultātu...
Un, atvainojiet, mēs dažos aspektos nemaz tik ļoti neatšķiramies no Klusā okeāna saliniekiem. Mēs pareizi nokopējam Rietumu demokrātijas čaulu - regulējumu, institūcijas, simbolus - un labticīgi gaidām, kad atlidos «kravas» (jēdzīga pārvalde, jēdzīgi ienākumi, ticība nākotnei).
Melanēzijas gadījumā kravas neatgriezās, jo salas vairs nebija aktuālas militāristu plānos. Latvijas gadījumā tik traki nav, tomēr vēlams piepildīt iemācītās kustības ar izpratni, kāpēc tie «kociņi» patiesībā ir jāvicina, ka signālugunskuri jādedzina nevis kampaņu laikā, bet nepārtraukti. Pagaidām mūsu lidlaukā ir pārāk daudz butaforiskā: likumi, kurus savstarpējās attiecībās nepilda nedz valsts, nedz indivīdi, mēģinājumi stutēt sabrukušu/nefunkcionējošu ar jauniem regulējumiem utt.