Par uzvaru pār Franciju uz ledus vispirms jāsaka paldies psiholoģiski stabilajam Kristeram Gudļevskim. Protams, arī līderiem. Kapteinis Lauris Dārziņš atkal pielika savu roku, kad tas visvairāk bija vajadzīgs. Jānis Sprukts nodemonstrēja apbrīnojamu pozīcijas izjūtu un gluži kā februāra spēlē ar Kazahstānu prasmīgi nozaga ripu pretiniekam. Un to, ka Mārtiņš Cipulis vārtu garšu nav zaudējis, - arī mēs tagad zinām. Visi pieredzējušie spēlētāji arī pelnījuši uzsitienu uz pleca par prasmi atrast īstos vārdus, kurus pateikt komandai.
Par treneru paveikto jāsaka - labāk vēlāk nekā nekad. Ilgam laikam bija jāpaiet, kamēr Teds Nolans nonāca pie atziņas, ka Andra Džeriņa īstā vieta ir centrā un ka no pusvārda viņš saprotas ar Gintu Meiju. Jā, šis trijnieks, kurā vēl spēlēja Roberts Jekimovs, vārtus neguva, taču labi kontrolēja ripu un radīja bīstamus momentus. Ja atceramies, tad Nolans uz februāra turnīru negribēja sastāvā iekļaut Meiju un Džeriņu arī nepaņēma. Un nevajag tagad stāstīt par enerģijas virknējuma akūto nepieciešamību. Pirms spēles Artūra Irbes nodēvētā veseru maiņa (Bērziņš-Štāls-Pavlovs) tika iespiesta zonā, un labi, ka pēdējā postenī pārliecinoši darbojās Gudļevskis.
Par Kristeru ir atsevišķs stāsts. Treneriem būtu jāatzīst, ka tika nokavēts ar viņa sūtīšanu laukumā, lai gan jau pēc pārbaudes spēlēm bija redzams, ka viņš ir soli priekšā Mārim Jučeram. Vienu gan nevar noliegt, ka tik labs mikroklimats komandā iepriekš nav bijis. Un tas tik tiešām ir treneru nopelns.