Lai Dievs katram dod
Jakovam Rafalsonam dzīvē gājis dažādi. Tagad Latvijā viens no populārākajiem aktieriem piedzima Ukrainā, kur tēvs bija nokļuvis pēc evakuācijas uz Urāliem 1941. gadā. Četrpadsmit gadu vecumā Jakovs sāka apmeklēt Doņeckas teātra studiju. 1964. gadā viņš ar tēvu atbrauca uz Rīgu. Gribēja mācīties «uz aktieriem» Maskavā, bet viņu neuzņēma, pārbrauca mājās un strādāja apavu fabrikā Rekords, tad Elektromehāniskajā rūpnīcā par krāvēju, bet aktiera dzīsliņa puisī gruzdēja. Drauga pierunāts, viņš devās uz Jaroslavļas teātra skolu, vēlāk strādāja Krievijas teātros. Latvijā atgriezās kā Krievijas nopelniem bagātais aktieris.
No 1991. gada Jakovs Rafalsons strādā Rīgas M. Čehova Krievu teātrī: «Sevi uzskatu par veiksminieku, jo strādāju profesijā, kas man ļoti patīk. Tagad, jau seniora gados, strādāju vairāk nekā jebkad agrāk un gūstu no tā gandarījumu. Mans vienīgais uzdevums - būt formā, un tam man ir šīs astoņus kilogramus smagās hanteles, ko cilāju katru rītu. Un, neizlaižot nevienu rītu, 50 reizes atpumpējos uz rokām. Man būs 68 gadi, bet es par tiem nedomāju. Kāds draugs režisors teica - traģēdija nav novecošanā, bet faktā, ka emocionāli un dvēseliski vienmēr paliekam jauni.»
Jakovs ar nepacietību gaidījis filmas Džimlai Rūdi rallallā! pirmizrādi. «Tā tik bija filmēšana! Ādažu poligons, mežonīgs karstums, smiltis, sviedri, katrai epizodei 10 līdz 30 dubli! Beigu beigās vīri palīdzēja aktrisēm stiept smagās uzkabes uz izejas pozīcijām, lai filmētu nākamo dubli, turpat dežurēja ātrās palīdzības brigāde, bet mums visiem bija pleca sajūta, milzīgs prieks par tikšanos. Strādājām caur smiekliem un asarām. Filma ir traģikomēdija, bet es gribētu, lai cilvēki to uztvertu kā jaunības eliksīru un atgādinājumu - ir jāiet, jākustas un jādara, kamēr vien spēks kaulos.»
Sagadījies, ka vienā nedēļā pirmizrādes piedzīvo divas filmas ar Jakova Rafalsona piedalīšanos. Režisores un scenāristes Ilonas Brūveres pilnmetrāžas dokumentālajā filmā Tapieris par cilvēku - leģendu, tango karali Oskaru Stroku aktieris strādāja ar milzīgu atdevi: «Stroka mūziku pazinu no jaunības dienām, tikai par komponistu pašu neko īsti nezināju, un šī loma man bija likteņa dāvana. Stroka dzīve bija emocionāli pārsātināta, viņš kaislīgi cīnījās par saviem ideāliem, savu mūziku. Viss man ļoti pazīstams un tuvs. Pēc filmas arī manā teātrī iestudēja Tango ar Stroku, uz kuru biļetes joprojām izķer dažu stundu laikā! Man trīs reizes jāpiesit pie koka - esmu laimīgs par lomām, ko liktenis ielika manās rokās!»
Integrējies caur lomām
Kad pavaicāju par aktiera vaļaspriekiem, Jakovs Rafalsons aizrautīgi smejas: «Mans vaļasprieks ir mans darbs, un, ja gadās kāda brīvdiena, es kārtīgi izguļos.»
Jakovs nepazīst integrēšanās problēmas latviešu vidū. Tās atrisināja viņa darbs teātrī un visvairāk Latvijas televīzijas seriālos. «Priecājos, ka Krievu teātra zālē latviešu un krievu skatītāji ir gandrīz puse uz pusi, uz iecienītākajām izrādēm latviešu pat vairāk. Valodas ziņā manā dzīvē liela nozīme bija izrādes Tiritomba jeb Zelta zivtiņa iestudējumam klubā Četri balti krekli, piekto sezonu Nacionālajā teātrī spēlēju kopā ar Guntu Virkavu izrādē Laulāts un brīvs, kur biļetes joprojām deficīts.» Ar Guntu Virkavu visa Latvija apbraukāta, spēlējot izrādes mazpilsētās: «Cilvēkiem nav iespējams aizbraukt uz teātri galvaspilsētā. Diemžēl tāds laiks. Savus aktierus viņi redz seriālā Ugunsgrēks, ko katru vakaru gaida pie televizoriem. Kad aizbraucam, zāles ir pilnas, cilvēkiem acis deg, saņemam mīlestību un ziedus.»
Seriāli Neprāta cena un Ugunsgrēks viņa dzīvē nospēlējuši īpašu lomu: «Manā televīzijas ģimenē Ugunsgrēkā medusmēnesis ilgst jau piecus gadus, un tas vairs nav darbs, bet priecīga radoša kopā būšana. Cenšamies iepriecināt režisori Intu Gorodecku, operatorus, cits citu, un tas jūtams arī no ekrāna. Es neatzīstu radīšanas mokas, ja jāmokās teātrī vai filmēšanā, tad to jūt arī skatītāji. Mūsu darbs ir kā mīlestībā ieņemta bērna radīšana, tāpēc seriāla augstie reitingi ļoti priecē.»
Lai mīļajiem labi
Radošs satraukums, emociju kāpinājums, lomas, kas neatstāj prātu, darbs, kad citiem svētki - Jakovs atzīst, ka būt aktiera dzīvesbiedram nav viegli. Tāpēc viņš mīl un apbrīno sievu Gaļinu, kura viņam palīdzēja gan sākumā ielauzīties latviešu valodā, gan burtiski klātesot uzņemšanas laukumā filmā Rūdolfa mantojums un Ugunsgrēkā: «Sākumā es lomu iekalu, neko nesaprotot no teksta, tas bija grūti un prasīja daudz laika. Tad izjutu valodu. Man bija jābūt sagatavotam labāk nekā latviešu aktieriem, jo viņi taču runāja savā dzimtajā valodā. Nedrīkstēju pieļaut, lai manis dēļ bremzētu filmēšanu. Es netiktu galā, ja ne Gaļinas palīdzība. Es neko nesaprotu internetā, man nav autovadītāja tiesību, galīgi neesmu piemērots praktiskajai dzīvei. Tāpēc laikam liktenis man deva Gaļinu. Viņa vienmēr ir blakus saspringtākajos brīžos. Tagad Ugunsgrēkā manu mazmeitu spēlē mana īstā mazmeita Poļina Orlova. Viņa spēlēja arī Rūdolfa mantojumā. Laikam jau mācīsies par aktrisi. Protams, lepojos. Varu teikt, ka esmu laimīgs - ir darbs, esmu vesels, maniem mīļajiem viss labi, izjūtu cilvēku mīlestību, cieņu un pretimnākšanu. Ko vēl?» Jakovs pārliecināts, ka senioru gados ir svarīgi uz dzīvi skatīties ar smaidu, uzturēt draugu loku, neierauties sevī, neaprunāt un neskaust. Priecāties par to, kas tev ir, un neskumt par to, kā nav. Ticēt, ka viss notiek uz labu, un katru dienu sagaidīt ar cerību, ka tā nebūs sliktāka par iepriekšējo. Aktieris ir atklāts - pašam ne vienmēr tā izdodas dzīvot, bet galvenais censties sasniegt mērķi.