Acīmredzot pašvaldību, pašvaldību kapitālsabiedrību, kuras strādā atkritumu biznesā, lobijam izdevās pārliecināt pirmām kārtām premjeru, kurš neatbalstīja šo MK noteikumu projektu. Vairāki Vienotības ministri balsojumā atturējās, abi Nacionālo apvienību pārstāvošie ministri balsoja katrs savādāk... Bet tas jau nav nekāds pasaules gals. Jo kas tad ir noticis? Būtībā valdība ir apšaubījusi likumdevēja parlamenta deleģējumu izstrādāt kritērijus, pēc kādiem komersanti var izvēlēties atkritumu apsaimniekotājus. Ja tā, tad tas var beigties ar to, ka kritēriju nebūs un visiem komersantiem, kas ir atbrīvoti no dabas resursu nodokļa maksāšanas, tāpat būs iespēja brīvi izvēlēties. Vai arī tā diskusija vienkārši pārcelsies uz Saeimu.
Premjera arguments bija, ka priekšlikumu realizācijas gadījumā sadārdzināsies atkritumu izvešana iedzīvotājiem, mājsaimniecībām.
Šis nav jautājums par sadārdzināšanos. Atkritumu izvešanas fiziskajām personām subsidēšana tur, kur tas ir, pieņemsim, par dārgu, ir jādara citā veidā - to nevar darīt uz atsevišķu uzņēmēju rēķina. Jo to nu debašu rezultātā visi tagad atzīst, ka šāda subsidēšana, neiekasējot tik, cik tas maksā, no iedzīvotājiem, un šo iztrūkumu sedzot uz uzņēmēju rēķina, notiek.
Teicāt, ka šī priekšlikuma noraidīšana nav pasaules gals. Tomēr kā noraidīšana ietekmēs kopējo atkritumu saimniecības reformu?
Tas bija viens no «klucīšiem», bet noraidījums nav izšķirošs, lai nevirzītu uz priekšu citas izmaiņas, kas arī noteikti izraisīs asus strīdus. Piemēram, obligātā iepakojuma depozītu sistēmas izveide, kas man politiski ir prioritāte. Paralēli - pakāpenisks tādu atkritumu apglabāšanas aizliegums, kurus var pārstrādāt. Pārstrādes, šķirošanas veicināšana... Arī šajos jautājumos būs ieinteresētas puses, kas izmaiņās saskatīs sava stāvokļa apdraudējumu. Tāda šī nozare ir veidojusies - politizēti, necaurspīdīgiem lēmumiem apvīta, ne sevišķi efektīva. To apzinoties, es apmēram gadu šīs nozares jautājumus nekustināju - bija sajūta, ka, aiztiekot šo nozari, var nograut virzību citos ministrijas atbildības sfērā esošajos jautājumos.
Šonedēļ Saeimā nonāca likumprojekts par t. s. pašvaldību referendumiem. Beidzot nonāca. Pieļauju, ka sen jau piemirsies, kāds bija sākotnējais uzstādījums, attiecīgi - cik apmierināts esat ar šo valdībā panākto kompromisu?
Jā, sākotnējais ambīciju līmenis bija augstāks, tomēr esmu apmierināts, jo svarīgākais jau ir tas, ka šāds instruments vispār ieviešas. Jo pats fakts, ka šāds likums būs, ka pašvaldību iedzīvotājiem šāda iespēja būs, būtiski mainīs savstarpējās attiecības starp varu un iedzīvotājiem, liks varai vairāk rēķināties ar iedzīvotājiem.
Tāda kā pātaga pie sienas?
Nu jā - laikam vairāk pātaga nekā burkāns. Tā teikt, nav jau tā pataga ik dienu jāņem nost un jālieto, bet visi zina, ka vispār tāda tur karājas. Un es arī apzinos, ka būtu utopiski gribēt visu uzreiz - jāskatās, kā instruments darbojas, pēc tam var likumā veikt izmaiņas un kaut ko likt klāt. Piemēram, mums bija lielākas ieceres par to, ko ar šādiem referendumiem var lemt būvprojektu gadījumos. Bet ir objektīvi šķēršļi - mēs nevaram virzīties atrauti no Būvniecības likuma grozījumiem.
Tieši tā - šonedēļ aktuālā tēma medijos ir, ka attīstītāji sūdzas par to, ka pārāk viegli ir apstrīdēt, apturēt viņu būvprojektus. Uz šī fona vietējie referendumi uzņēmējiem izskatīsies īpaši biedējoši.
Saprotu. Tas sākotnējais regulējums, uz kuru mums būtu jātiecas, būtu apmēram tāds: ir publiskā apspriešana, kā otra iespēja - referendums, bet tam visam būtu jānotiek būvprojekta agrīnajā stadijā, pirms veikti būtiski ieguldījumi no uzņēmēja puses. Kā jau teicu, šāds regulējums būtu iespējams tikai tad, ja tas sinhroni virzītos ar grozījumiem Būvniecības likumā. Tā kā tas nenotika un, manuprāt, ilgāk mēs no savas puses gaidīt nevarējām (galu galā, vietējo referendumu likumam ir arī citi, ar būvprojektiem nesaistīti uzdevumi), tad palikām pie kompromisa - referendumi var būt par pašvaldības infrastruktūras objektiem, nevis privātiem projektiem.
Referendumu likums, cik saprotu, lēnā garā virzīsies Saeimas gaiteņos, savukārt priekšlikumi par pašvaldību deputātu darbības regulējuma izmaiņām gan ātri jāpieņem, ja grib, lai tie attiecas jau uz pašvaldībām, kuras vēlēsim pēc dažiem mēnešiem.
Piekrītu - debates ir bijušas tik ilgas, ka cilvēkiem varbūt grūti izsekot, kur tad esam nonākuši. Ja runā par aizliegumu savienot pašvaldības deputāta darbu ar citiem darbiem - esam tikuši līdz trešajam lasījumam Saeimā un kopumā esmu apmierināts ar kompromisu. Kompromiss izpaužas tā, ka vairākas profesionālās kategorijas - izglītības, kultūras un veselības aprūpes darbinieki - amatus apvienot tomēr varēs. Lai tā būtu. Lai pagūtu jauno regulējumu pieņemt vēl līdz šīm pašvaldību vēlēšanām, kompromiss bija nepieciešams. Ja runā par pašvaldību deputātu skaita samazināšanu, tad šonedēļ Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijā man apstiprināja, ka, ja likumprojektu pieņems līdz martam, tad būs pietiekoši ilgs laiks, lai skaita samazinājums attiektos uz šogad vēlamajām pašvaldībām.
Tikai nianse ir tā, ka deputāti piekrīt šim samazinājumam mazajos nevados, bet ne jau Rīgā vai lielajos.
Mana pirmā frontes līnija ir valdība. No valdības uz Saeimu aizceļoja variants, kurā bija samazinājums plašākā lokā. Jā, parlamentā ir tādas noskaņas, kādas minējāt - tā tad nu būs otrā frontes līnija. Jāpiekrīt, ka laika nav daudz, bet ko lai dara, ja šī reforma tika bremzēta visos iespējamos veidos un līmeņos...
Vai nav tā, ka jums koalīcijā tāda bremzēšana notiek arvien biežāk?
Nu... Es neteiktu, ka galvenais iemesls ir politiska greizsirdība vai rīvēšanās, ja jūs par to domājat. Vairāk tādas vispār cilvēkiem raksturīgas bailes no pārmaiņām. Viena lieta ir par pārmaiņām runāt, cita - likt savu parakstu. Jo, protams, ja tu gribi veidot karjeru politikā, tad pareizāk ir atturēties no reālas darbības.
Jūs negribat veidot karjeru politikā?
Vismaz pagaidām es par to nedomāju.