Pirms vairāk nekā desmit gadiem pensionētais agronoms Bruno Cīrulis pēc savas iniciatīvas uzņēmies Varakļānu muižas parka aprūpēšanu un dara to vēl šodien. Varakļānu pils muzeja vadītāja Terese Korsaka gan pašūpo galvu, ka, pēc ainavu arhitektu atzinumiem, šis un tas neesot darīts tā, kā pienāktos, bet arī viņa atzīst - ja nebūtu Bruno Cīruļa, nez vai unikālais parks joprojām nestāvētu aizaudzis.
Varakļānu muižas parks izveidots XVIII gadsimtā reizē ar muižas pils celtniecību un ir viens no pirmajiem romantiskā stila ainavu parkiem Latvijā. To, balstīdamies uz muižas īpašnieka grāfa Borha idejām, projektējis viņa draugs Romas arhitekts un dārzu mākslinieks Vinčenco Makoti.
Negribēja gulšņāt
«Nē, parks jau nu būtu arī bez manis, tikai citāds. Te viss bija galīgi aizaudzis, vietām cauri nevarēja tikt,» kautrīgi saka Bruno Cīrulis. Nudien, nevarētu pateikt, ka viņam rit jau astotais gadu desmits, jauneklīga ir gan balss, gan ciešais rokasspiediens. Parka kopšanu viņš sācis 1996. gadā, kad pēc aiziešanas pensijā no Viļānu Selekcijas un izmēģinājumu stacijas, negribējies gulšņāt uz dīvāna.
«Kādreiz jau domāju - aiziešu pensijā, tad būs baigi forši, varēs mierīgi dzīvot, skatīties televizoru un izgulēties. Kādu mēnesi izbaudīju šos priekus, bet tad radās sajūta, ka vairs nekam neesi vajadzīgs, un pirmoreiz savā mūžā gāju meklēt darbu, kaut arī ļoti neērti jutos. Aizgāju uz pašvaldību un jautāju, viņi saka - nu nav nekāda darba. Es tad saku - nu varbūt to pils parku vajadzētu sakopt. Nu jā, vajadzētu, bet nav jau naudas.» Ar to arī saruna beigusies.
Divus gadus Bruno Cīrulis viens pats atjaunojis Varakļānu luterāņu baznīcu, pats izstrādājis projektu, pēc vecajām fotogrāfijām atjaunojis altāri. Pēc tam toreizējais pilsētas domes priekšsēdētājs pateicis, ka varot iet un kopt parku, ja gribot.
Atjaunot sākotnējā izskatā
«Man bija viens noteikums - parks ir jāatjauno tāds, kāds tas bija Borhu laikos. Būtībā jau tā atjaunošana nav nekas tik sarežģīts, vajadzīgs tikai laiks un resursi, kā arī stādāmais materiāls,» saka B. Cīrulis Viņš pats pētījis vecos dokumentus, aizbraucis uz Salaspils Botānisko dārzu un izrunājies ar speciālistiem, atradis un apjautājis vecos varakļāniešus, kas vēl strādājuši pilī baronu laikā. Pirmajos gados tīrījis parku no ataugām, vienīgie instrumenti bijuši cirvis un zāģis, talkā vilkt garo zāģi nākusi arī sieva. Pats ar izkapti divas reizes gadā izpļāvis visu parku. Tad pašvaldība iedevusi palīgā strādniekus, sākuši atjaunot parka celiņus un alejas.
Nomainījusies pašvaldības vadība, 2002. un 2005. gadā parkam ticis piešķirts Eiropas kultūras mantojuma karogs un aizmirsto Varakļānu dārgumu negaidot atcerējušies arī valsts ierēdņi.
«Es te strādāju, pēkšņi atnāk pie manis un baras: šausmas, ko jūs te vispār darāt, ne jums projekta, nekā, tas taču ir valsts īpašums, tā nedrīkst! Tā es kopš 2002. gada parku tikai tīru, pie atjaunošanas vairs nestrādāju. Projekta vēl joprojām nav, un to arī nevajag. Itāļu arhitekts jau šo projektu ir izstrādājis, mums tikai atliek visu atjaunot pēc šī vecā projekta un nesakropļot.» Tomēr arī tagad Bruno uz parku nāk katru dienu kā uz darbu un kopā ar pašvaldības piešķirtajiem simtlatniekiem tīra un kopj parka teritoriju.
Varakļāni vai Sibīrija
«Es šeit esmu laimīgs, tie ir vislabākie pensijas gadi! Ja būtu jāsēž mājās, nezinu, kas ar mani būtu noticis,» atzīstas Bruno. Varakļānu parkā aug vairāk nekā 3000 viņa stādītu kociņu, tagad, kad parks izpļauts, pavasaros tajā uzzied balto un dzelteno vizbuļu klājiens. Bet darba vēl esot ļoti daudz: jāatjauno alejas, jāiztīra dīķi, jāatjauno septiņi arkveidīgie ķieģeļu tiltiņi pāri upītei, jāgrantē celiņi. «Es jau vienu tiltiņu gribēju uzmūrēt, nekas jau tur tik briesmīgs nav. Projekts bieži vien maksā vairāk nekā tas darbs. Kad es strādāju pie luterāņu baznīcas, tad atbrauca kaut kāda ekskursantu grupa un šausminājās - kā jūs tā varat strādāt bez projekta? Bet projektētājs nosauca tādu summu, par kuru mēs uztaisījām visu to remontu, jo es tolaik strādāju par diviem latiem dienā.»
Bruno Cīrulis ir dzimis un audzis Krustpilī, pats smej, ka uz Varakļāniem 1961. gadā atsūtīts trimdā. «Es 1948. gadā sāku strādāt par agronomu Liepājas apriņķī. Mani vecāki tika ieskaitīti kulakos, es viņus izglābu no izsūtīšanas, taču priekšnieks, kas man palīdzēja, pateica, ka tagad ir divi varianti - vai nu uz Sibīriju, vai uz Varakļāniem. Es viņam atbildēju, ka varbūt pagaidām izkāpšu kādu staciju tuvāk, Varakļānos.» Bruno Cīrulis nosmejas.