Ir gandarījums, ka pusotru gadu ilgais kvalifikācijas cikls noslēgusies sekmīgi?
Protams. Turklāt mūsu mērķis bija kvalificēties pēc ranga, lai līdz pašai olimpiādei nebūtu vēl jāturpina cīņa par kādu no piecām atlikušajām ceļazīmēm. Tā vietā mēs varēsim labi sagatavoties startam olimpiādē.
Kvalifikācijas cikla sākums gan nebija īpaši veiksmīgs?
Pats sākums bija labs - kopā ar mūsu otro pāri izcīnījām pirmo vietu Kontinentālajā kausā, pēc tam bija labs rezultāts Grand Slam turnīrā -, taču pēc tam bija garš pārlidojums no Pekinas uz Romu. Vajadzēja sēdēt divdesmit stundu, un Ruslanam aizspiedās nervs. Ķirurgs teica, ka nepieciešama operācija. Sezonas laikā to nevarēja veikt, jo bija jācīnās par tikšanu uz olimpiādi. Tā viņš uz blokādēm cīnījās. Mūsu mērķis šajā laikā bija nezaudēt vietu reitingā, lai vēl šogad paliktu kaut teorētiska iespēja pacīnīties par tikšanu uz Londonu. Šosezon jau kārtīgi varējām sākt spēlēt. Izspiedām no sevis visu.
Pēdējos četros Pasaules kausa posmos esat tikuši ceturtdaļfinālā. Vai ir iespēja tikt vēl augstāk?
Potenciāls mums vēl ir liels. Mums bija sanāksme ar treneri, kurš iedeva garu sarakstu ar lietām, kuras ir jāuzlabo. Treneris teica, ka, ja mēs bez visām šīm lietām jau pastāvīgi esam ceturtdaļfinālā, tad, uzlabojot kaut pusi no sarakstā esošajām lietām, neizpaliks arī medaļas.
Cik garš bija tas saraksts?
Tās bija trīs A4 formāta lapas ar tekstu - Saša to, to un to dara nepareizi, Ruslanam tāda un tāda tehnika jāuzlabo. Ja vismaz daļu no kļūdām novērsīsim līdz Londonai, tad sniegums vēl uzlabosies.
Trīs Pasaules kausa posmus līdz olimpiskajām spēlēm veltīsiet, lai sagatavotos Londonai?
Pirmais posms jūlija sākumā būs Šveicē, augstkalnē. Tas ļoti labi noderēs sagatavošanās procesam, mēģināsim tur palikt ilgāku laiku - vismaz desmit dienu. Pēc tam divos Grand Slam turnīros strādāsim pie snieguma uzlabošanas. Treniņos var šo to uzlabot, taču tikai sacensībās var redzēt, ko un kā labāk darīt.
Vai vari salīdzināt, kā iepriekš spēlēji kopā ar Mārtiņu Pļaviņu un kā spēlē pašlaik?
Ar Mārtiņu joprojām šad un tad uzspēlējam kopā kādā turnīrā. Protams, spēlējot ar Ruslanu, ir viens stils, bet ar Mārtiņu - pavisam cits. Ar Ruslanu mums ir tāds tīri fiziskais, agresīvais volejbols ar spēku. Mēs ar Ruslanu, kopā ņemot, esam fiziskajā ziņā spēcīgākais pāris pasaulē. Varam spēlēt ar agresīvu uzbrukumu, spēcīgu gremdservi. Mums vairāk jāpiestrādā pie aizsardzības un bloka.
Kā vērtē Mārtiņa sadarbību ar Jāni Šmēdiņu?
Viņi ir ļoti labi saspēlējušies, ar savu individuālu stilu. Tas ir pavisam pretējs mūsējam. Piemēram, viņiem ļoti patīk spēlēt tad, kad ir saule un vējš, bet mums tieši otrādi - bez vēja un kārtīgā lietū, lai bumba ir smaga. Kaut vai bumba sver puskilogramu, mums nekas nemainās.
Pirms pāris nedēļām pirmo reizi tikāties savā starpā, un jūsu pāris pārliecinoši zaudēja.
Jā, mēs ļoti slikti nospēlējām. Galu galā arī viņi ir pasaules Top 16 līmeņa sportisti. Pret jebkuru šāda ranga komandu - tiklīdz nospēlē sliktāk, vairs nav variantu uzvarēt. Treniņos mums cīņas ir ļoti līdzīgas. Parasti no rīta labāk veicas viņiem, pēcpusdienā jau labāki esam mēs. Tas ir ļoti labi, ka mums ir divi augsta līmeņa pāri. Tas nodrošina iekšējo konkurenci un palīdz pilnveidoties. Vieni nospēlē labāk, otri uzreiz cenšas pierādīt, ka viņi var vēl labāk. Otrs ieguvums ir spēcīgi sparingpartneri. Kad spēlējām kopā ar Mārtiņu, mums jau nebija ar ko kopā trenēties. Pasaules kausā bija vieni ātrumi, bet treniņos, pat ņemot labākos Latvijas pārus, ātrumi bija jau pavisam citi. Šobrīd jau var pilnībā apgalvot, ka attaisnojies lēmums pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm ar Mārtiņu iet katram savu ceļu.
No vadošā kvarteta tu, šķiet, esi vienīgais, kurš nopietnā līmenī nav spēlējis klasisko volejbolu. Kādēļ tā?
Es desmit gadu spēlēju basketbolu. Līdz pat deviņpadsmit gadu vecumam. Vasarā bija pludmales volejbols, ziemā - basketbols. Kad iestājos augstskolā, ziemā nevarēju apvienot mācības ar basketbola treniņiem. Pludmales volejbolā biju visu laiku, jo mans tēvs ir treneris. Sākumā spēlēju savam priekam, bet pakāpeniski tas kļuva par manu pamatnodarbošanos.
Ko pludmales volejbolistam dod spēlēšana zālē ziemas laikā?
Tikai traumas. Arī naudu, protams. Klasiskajā volejbolā ir lielāks atalgojums, un tas arī ir biežākais pludmales volejbolistu iegansts spēlēšanai zālē. Lielā mērā jau minētās Ruslana traumas pamatā arī bija spēlēšana zālē.
Šogad pēc operācijas Ruslans klasisko volejbolu nespēlēja. Kādi ir nākotnes plāni?
Ja mēs netiktu uz olimpiskajām spēlēm, domāju, Ruslans noteikti nākamsezon spēlētu klasisko volejbolu. Kā būs tagad - vēl redzēsim. Vēl priekšā pussezona pludmales volejbolā. Es jau ceru, ka viņš uz zāli neies. Šogad, kad ziemā pirmo reizi kopā nopietni trenējāmies, rezultāti ir jūtami auguši.
Kā gatavosieties Londonai?
Skaidrs, ka pusotru mēnesi nenoturēsim pašreizējo labāko formu, tāpēc jāveido fiziskā bedre. Sākumā vairāk pastrādāsim fiziskajos treniņos bez bumbas. Tad jau no jūlija būs trīs turnīri, kuru laikā vairāk darbosimies ar bumbu un tehniku.
Cik augstu latiņu stādīsiet Londonā?
Pagājušajās olimpiskajās spēlēs, kad braucu ar Mārtiņu, domājām, ka iziešana no grupas jau būs labs rezultāts. Kad tas jau ir sasniegts, protams, gribas stādīt augstākus mērķus. Es gan negribu izvirzīt konkrētus uzdevumus, bet sešniekā vajadzētu iekļūt.
Ko tu jau kā pieredzējis olimpietis ieteiksi spēļu debitantam Ruslanam?
Es viņam neko nevaru ieteikt, bet noteikti zinu, ka viņam būs lielāks stress. Atceros sevi pirmajās olimpiskajās spēlēs, bija liels uztraukums. Tās tomēr ir tādas ļoti nopietnas sacensības. Pat tā brīža ranga līderi no ASV [Tods Rodžerss un Fils Dālhauzers] pirmajā spēlē pret mums bija ļoti nepārliecināti par sevi.
Vai varam pasapņot arī par Latvijas pāru dueli olimpiskajā finālā?
Viss ir iespējams, jo varam uzvarēt jebkuru komandu. To pierādīja arī pēdējie divi Pasaules kausa posmi, kad gan es ar Ruslanu, gan Mārtiņš ar Jāni apspēlēja visspēcīgākos duetus. Galvenais pašiem rādīt savu labāko spēli.