Vēlēšanas aiz muguras, vēlētāji - neapmierināti, jo nekas nemainoties. Prognozējama reakcija. Ir tikai viena problēma - ja tiek pārmests, ka nav pārmaiņu politikā, tikpat labi var teikt, ka nav arī pārmaiņu kritiķu argumentācijā un izpratnē.
Apzinoties, cik nepopulāra ir šāda nostāja, atļausiet paskaidrot.
Politiķi manipulē ar jēdzieniem. Jā. Un tieši to pašu dara kritiķi. Piemēram, precīzi nepasakot, ko saprot ar «pārmaiņām»? Vairāk notiesātu par korupciju? Par 100 (150, 200 utt.) eiro lielākas algas? Tieši kurās profesijās? Lielāku tuvību tautai? Kā tā tieši izpaustos? Tā var turpināt ilgi. Ja tiek paģērētas abstraktas «pārmaiņas», tā ir, atvainojiet, demagoģija.
Politiķi ir populisti. Jā. Un tādi ir viņu kritiķi. Kādā no televīzijas raidījumiem šonedēļ izskanēja viedoklis, ka nav pareiza kārtība, kādā tiek izvirzīti kandidāti uz ministru posteņiem. Vajagot rīkot alternatīvu kandidātu debates. Gaviles «publikā» - uh, cik laba doma. Jautājums: kurš būs tas, kas izvērtēs pretendentu sniegumu? Konkrētā nozare? Kaut kāda topošās koalīcijas partiju kopsapulce? Valsts prezidents? Netērēšu laiku, uzskaitot šo un citu variantu trūkumus, kas padara ideju bezjēdzīgu. Tādas izvirzīšana arī ir populisms.
Kontekstā ar minēto ideju izskanēja arī salīdzinājums, ka vēlētāji, lūk, esot kā akcionāri uzņēmumā, attiecīgi viņiem jābūt teikšanai par uzņēmuma vadības sastāvu. Zināmā mērā tāda jau tiek īstenota caur vēlēšanu mehānismu. Ne vienmēr jēdzīgi, bet vēlos vērst uzmanību uz citu niansi šajā salīdzinājumā. Atbildīgi akcionāri arī interesējas par uzņēmuma darbu laikā starp akcionāru pilnsapulcēm. Dažu mūsu pašpasludināto «akcionāru» (parasti skaļāko) zināšanas par uzņēmumu galvenokārt ir svēta pārliecība, ka viss ir slikti un nepareizi. Zināt, kā tas reāli funkcionē, kāda ir, turpinot šo tēlu, situācija tirgū - nē, tam nav laika, pietiek pasludināt, ka menedžments (politiķi, ierēdņi, policisti, skolotāji utt.) nestrādā.
No šīs nezināšanas savukārt izriet apgalvojums, ka politika Latvijā tiek īstenota nedemokrātiski. Te mēs saskaramies ar citu politiķiem piedēvētu niķi - visu samest vienā katlā. Un to dara arī kritiķi. Jā, koalīciju veidošanā atklātības varētu būt vairāk. Tajā pašā laikā atliek pasekot valdības sēdēm interneta tiešraidē, lai redzētu, ka vismaz šajā varas atzarā un vismaz pēdējo valdību laikā pretargumenti tiek uzklausīti, lēmumi tiek atlikti, dodot iespēju pusēm panākt kompromisus.
Sabiedrība pamatoti prasa no politiķiem mazāk tukšvārdības. Vēlams, lai tās kļūtu mazāk arī dažādu sabiedrības viedokļa paudēju retorikā.