gada, ir bijis vērsts pret totalitārismu un par demokrātisku sociālismu». Taču savu līdzgaitnieku acīs Orvels prominentu statusu nebaudīja. Viņa rakstudarbi galvenokārt bija grāmatu apskati, ko viņš rakstīja, lai nodrošinātu iztiku. Kopš 1940.gadā kritiķis K.D.Līviss nāca klajā ar apgalvojumu, ka Orvela agrīnie, reālistiskie romāni ir «izšķērdēta enerģija», kritiķi šo angļu rakstnieku vērtējuši, pamatojoties uz viņa esejām un politisko satīru. Ar tām viņš guvis savu reputāciju kā viedais, kas pacēlies pāri savam laikam un spējis saskatīt liekulību un varaskāri, kur citiem rēgojās ideāli.
Toreiz Birmā, viens no Orvela agrīnajiem darbiem, ir bezcerīgākais no viņa reālistiskajiem romāniem un reizēm arī ļoti aizraujošs un satīrisks - melnā veidā. Tā konteksts ir britu kundzība Birmā impērijas norieta posmā, vēstījums - pašapmāns un pazemojums kā attiecību ķīmija starp kolonizatoriem un viņu padotajiem - un cilvēkiem vispār. Žēl iedomāties, ka birmiešu tautas morāle šodien, iespējams, ir vēl zemāka, jo starp britu kundzību un militāristu tirāniju bijusi tikai īsa atelpa.
Par pamatu romānam kalpojusi Orvela pieredze policista amatā britu kolonizētajā Birmā. Tas tika publicēts 1934.gadā pēc vairāku gadu rakstīšanas. Šis romāns galīgi nesader ar apgalvojumu, ka Orvela agrīnie darbi bija laika šķērdēšana, - tajā filigrāni savērpta intriga, ironija, trāpīgi personu un tēlaini Birmas apraksti, un romānu ir tikpat kā neiespējami aizvērt, pirms tas izlasīts. Toreiz Birmā ir vēstījums par izgāšanos un nolemtību, līdzīgs Flobēra Bovarī kundzei.
Galvenais tēls koktirgotājs Florijs dzīvo un strādā kādā provinciālā Birmas nostūrī un brīvo laiku pavada vietējā britu klubiņā - vecā, pieputējušā iestādījumā starp aprobežotiem un augstprātīgiem tautiešiem, kas, tāpat kā Florijs, nemitīgi dzer. Tie ir noguruši, ciniski tipi, starp kuriem valda viltus biedriskums. «Par tradīciju ir kļuvusi iedzeršana, savstarpēji ielūgumi pusdienās, tēlota draudzība, kaut ienīstam cits citu kā rūgtu nāvi. Protams, visa šī mašinērija darbojas, tikai pateicoties alkoholam,» britu kopību kolonijā raksturo Florijs, vienīgais cilvēks, kuram sirds ir puslīdz īstajā vietā. Viņš spēj iejusties iezemiešos un tāpat kā pats Orvels mīl Birmu. Taču viņš nav īsti gatavs konfliktēt ar tautiešiem savu progresīvo uzskatu dēļ - to viņam neļauj mērenais raksturs un nevēlēšanās būt pavisam izspiestam no sabiedrības. Florijs arī bauda eiropiešu privilēģijas - viņam ir mājkalpotājs, kas viņu lišķīgi sauc par «visusvēto», un birmiešu konkubīne (arī Orvelam tās Birmā bijušas). Atšķirībā no citiem tautiešiem, kas visus iezemiešus un tumšādainos uzskata par salašņām, Florijam ir arī indiešu draugs doktors Verasavami.
Toreiz Birmā nav vienpusīgs vēstījums, atainojot kolonizatora ļaunprātību pret brīvību mīlošu tautu. Birmieši Orvela romānā nešķiet brīvību mīloši. Viņu apspiešanu lielā mērā balsta pašu oportūnisms un pazemotas tautas pašcieņas trūkums. Izprovocēt uz pretošanos viņus spēj vienīgi savtīgi nelieši, kā resnais tiesnesis U Po Kjins. Florija mēģinājumi draugam Verasavami atmaskot britu patiesos nodomus Birmā ir veltīgi. Godprātīgais iezemietis Verasavami ir pārāk naivs savā civilizētībā, lai noticētu Florija apsūdzībai pret britiem: «Mans draugs, ir sāpīgi dzirdēt to, ko jūs sakāt. Jūs apgalvojat, ka esat šeit, lai tirgotos? Bet, protams. Vai birmieši paši to prastu? Vai viņi varētu ražot mašīnas, būvēt kuģus, dzelzceļus, šosejas? Bez jums viņi ir bezpalīdzīgi.» Florijs, kā zobu sāpes pieciešot savus rasistiskos tautiešus un stulbos birmiešus, grimst depresijā un alkoholismā, līdz pie apvāršņa parādās liktenīgs izaicinājums - sieviete.u