Rimonta Kanapole stāsta, ka viņai bijuši 13 gadi, bet brālis mācījies tikai 3. klasē, kad mamma izlēmusi doties uz Skotiju. Pastnieces pienākumus nomainījusi pret darbu rūpnīcā. Toreiz tā nolēmusi, jo sarežģījušās attiecības ar vīru. Kad brālis Rūjienā pabeidzis 4. klasi, braucis līdzi mammai, bet Rimonta nolēmusi 9. klasi pabeigt Latvijā. Pēc tam arī aizbraukusi, bet, uzzinot, ka Valmieras 5. vidusskolā būs klase ar policijas novirzienu, pārdomājusi un atgriezusies.
Latvijā viņa dzīvo kopā ar vecvecākiem. Sākumā bijis ļoti skumīgi, vēlējusies ar mammu dalīties pārdzīvojumos. Rakstījušas viena otrai vēstules, sazinājušās caur draugiem.lv, bijis norunāts un joprojām svētdienās noteiktā laikā mamma piezvana.
«Vienmēr gaidīju to brīdi, jo gribēju izstāstīt, kas pa nedēļu ir noticis. Ar laiku tomēr viss mainās, tagad vairāk visu stāstu un uzticu vecaimammai,» atklāj Rimonta, lai arī mammas zvanu gaidot joprojām.
Santas Ceizares mamma izšķīrusies aizbraukt uz Īriju galvenokārt tādēļ, lai brālim, kurš toreiz beidzis vidusskolu, būtu iespēja studēt. Viņš veiksmīgi arī turpinot studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Santa tolaik mācījusies 7. klasē.
«Ir bijuši brīži, kad pats ar sevi netiec galā, nezini, ko darīt, nav atbilžu,» atzīstas Santa. Tādos brīžos palīdzību meklējusi pie mammas māsas, tāpat atbalstījis brālis ar savu draudzeni. Viņi centušies daudz ko iemācīt, paskaidrot, jo ar visu bijis jātiek galā pašai. Apkārtējie skaidrojuši, ka visiem būs finansiāli vieglāk, nebūs jādomā, ko ēdīsim. Mamma Valmierā strādājusi aptiekā, bet Īrijā pakojot pārtikas pusfabrikātus.
Santa nenoliedz, ka sākumā bijis smagi, bet tagad jau esot pierasts. «Es uzskatu, ka mammu novērtēju vairāk nekā tie, kam viņa ir tepat blakus. Vairāk pēc viņas ilgojos, piedomāju,» stāsta meitene. Viņa pati nedomājot braukt prom, jo te ir draugi un radi.
Līdzīgi nolēmusi Aiguna Nasirova, kuras mamma aizbraukusi uz Angliju, kad viņa mācījusies 8. klasē. Nevarējusi nebraukt, jo nespējusi atdot paņemtos kredītus. Līdzi devies arī viens no vecākajiem brāļiem. Tā kā vecāmamma jau esot stipri gados, sākumā bijis ļoti grūti, jo visu vajadzējis darīt pašai. «Mēs ar brāli viens otru pieskatījām, bet man radās priekšstats, ka viņš kā zēns daudz nepārdzīvoja,» uzskata Aiguna.
Niks Savorenko apstrīd Aigunas pārliecību, ka zēni ir mazāk emocionāli.
«Atzīšos, es ļoti pārdzīvoju. Rakstīt vēstules vēl nepratu, tikai kaut ko pateicu un mamma uzrakstīja. Mani vairāk interesēja, ko tētis dara,» atceras Niks. Viņš mācās 11. klasē, bet tēvu nav redzējis kopš 2. klases, kad viņš aizdevās uz ASV, Floridas štatu. Pirms gada piedāvājums strādāt ārzemēs bijis arī mammai, tad nu tagad esot palicis gluži viens.
«Vislabākais, ka vecāki man uzticas un es arī cenšos viņus nepievilt,» stāsta Niks, un arī meitenes piekrīt, ka viņas pašas sevi disciplinē, ar mācībām esot viss normāli.
«Kad biju mazāks, biju riebīgs, nejauku raksturu,» atklāj Niks. Vēlējies sevi nostādīt augstāk par citiem, uzsvēris, ka viņa tēvs strādā Amerikā. Ar šodienas prātu domā, ka, iespējams, tā sevi aizsargājis, jo bijis grūti samierināties ar tēva prombūtni.
Diānas Meisteres mamma Vācijā ir četrus gadus, tēvs aizbraucis pērn. Mamma kopjot vecus cilvēkus, pašai šobrīd 59 gadi. Interneta neesot, sazināties varot tikai pa tālruni, liela daļa nopelnītā tiekot iztērēta sarunās, bet atgriezties pagaidām negrasoties.
Lai arī Diānai ir vecmāmiņa, kopš mātes aizbraukšanas viņa sākusi īrēt istabu pie paziņām, jo nevarējusi pierast pie vecmāmiņas kārtības mīlestības. Sākumā mammas atsūtīto naudu mēnesim iztērējusi jau pirmajā nedēļā, tikai vēlāk izdevies finanses sabalansēt.
«Uznāk grūti brīži, bet jātiek tam pāri. Reizēm ir dusmas uz sevi, uz citiem,» stāsta Diāna. Aiguna atzīst, ka ar dusmām neko nevar panākt. Rimonta piebilst, ka šķiršanās pēc satikšanās ir vissmagākā, bet bērniem, kuri šeit dzīvo un kuriem vecāki atrodas tālumā, viņi visi novēl pastāvēt par sevi un nekādā gadījumā nenoiet no ceļa, nezaudēt vecāku uzticību, jo arī viņiem šī izvēle nebija viegla.