Dienas aptaujātie ekonomisti norāda, ka, šiem cilvēkiem pensionējoties pēc desmit divdesmit gadiem, nopietnām briesmām ir pakļauta valsts ekonomikas izaugsme, jo lielai sabiedrības daļai būs niecīgi ienākumi, kas nozīmēs iekšējā patēriņa samazināšanos, investīciju kritumu, lēta importa pieaugumu un neizbēgami novedīs pie iekšzemes kopprodukta (IKP) sarukuma.
Ekonomika draud sarukt
Sociālo iemaksu veicēji no minimālās algas ir ne tikai šādas - minimālās - algas saņēmēji, bet arī pašnodarbinātie, mikronodokļa maksātāji, radošo profesiju pārstāvji, kuri lielu ienākumu daļu saņem autoratlīdzību veidā, kā arī, protams, aplokšņu algu saņēmēji. It īpaši tiem strādājošajiem, kuri ieraduši saņemt vairāk par minimālo algu, bet iemaksas veic no tās, niecīgā pensija nozīmēs strauju dzīves līmeņa krišanos. Iespējams, viņi pensijas gados vairs nevarēs atļauties dzīvokli, kurā dzīvojuši līdz šim, automašīnu, ar kuru braukuši, un iepirkšanos ierastajos veikalos.
Ja atmet moralizēšanu par to, ka ir slikti saņemt algu aploksnē, un to, ka pašnodarbinātajiem un radošo profesiju pārstāvjiem, kuri saņem autoratlīdzības, jāveido uzkrājumi, bet koncentrējas uz realitāti, kurā minētie 34% strādājošo, visticamāk, nekādus uzkrājumus pensijai neveic, tad skaidrs, ka nākotne no valsts kopējās ekonomiskās izaugsmes viedokļa nerādās rožaina. Latvijas Universitātes ekonomikas profesore Baiba Šavriņa valsts nākotni šajā aspektā pat sauc par šausminošu un uzsver: «Tam būs milzīga negatīva ietekme uz IKP. Cilvēki iegādāsies mazāk preču un pakalpojumu, tas nozīmē arī mazākus ieņēmumus uzņēmējiem. Uzņēmēji savukārt nevarēs izveidot uzkrājumus, no kuriem veikt investīcijas. Varētu arī kļūt lēnāka tautsaimniecības kreditēšana, jo nabadzīgie pensionāri nevarēs veikt noguldījumus bankās, kas ietekmēs to kredītportfeļa apjomu.»
B. Šavriņa arī norāda, ka zemās pirktspējas dēļ Latvijā palielināsies lēto importa preču patēriņš, bet katra importētā prece samazina mūsu IKP. Skaidrs, ka situācija ietekmēs arī valsts un jo īpaši pašvaldību budžetus, jo nabadzīgajiem pensionāriem, visticamāk, būs nepieciešams valsts atbalsts gan komunālajiem pakalpojumiem, gan citiem ikdienas tēriņiem. Jo vairāk valsts un pašvaldību līdzekļu tiks novirzīts nākotnes nabadzīgo pensionāru atbalstam, jo mazāk naudas atliks citiem mērķiem, piemēram, uzņēmējdarbības vides attīstībai vai izglītībai.
B. Šavriņa atzīst, ka nākotnes pārmaiņas ietekmēs arī mazpilsētas: «Ja kādā nelielā pilsētā iedzīvotāju lielāko īpatsvaru veidos nabadzīgi pensionāri, kas maz patērē vietējās preces un pakalpojumus, tas vistiešākajā veidā ietekmē šīs pilsētiņas uzņēmējus, kuri nespēj pārdot savu produkciju.»
Jāņem arī vērā, ka aplokšņu algas saņēmējiem un pašnodarbinātajiem, kuri darba mūžā saņēmuši gluži labu atalgojumu, sagaidāmā niecīgā pensija nesīs lielas pārmaiņas dzīves ieradumos, kas negatīvi var ietekmēt, piemēram, jaunās ģimenes. «Iespējams, daudzi pensionāri lūkosies pēc mazākiem dzīvokļiem, pārdodot savus līdzšinējos mitekļus, kurus vairs nevar atļauties, un konkurēs ar jaunajām ģimenēm, kurām arī lieli dzīvokļi nav pa kabatai,» nākotnes ainu iezīmē B. Šavriņa un arī uzsver, ja ir daudz gados jaunu strādājošo, tad ekonomikā situācija līdzsvarojas, taču tas nav Latvijas gadījums, jo mūsu valsts sabiedrība jūtami noveco.
Nevarēs izmaksāt pensijas
Ekonomists un pensiju eksperts Edgars Voļskis uzskata, ka tik liels skaits iedzīvotāju, kuri veic iemaksas no minimālās algas, ir nopietns pamats bažām par sociālā budžeta ilgtspēju. «Mēs nonāksim situācijā, ka jau tuvā nākotnē sociālajam budžetam būs lielas grūtības nodrošināt pensiju izmaksu aizvien pieaugošajam skaitam pensionāru, jo gluži vienkārši minimālās iemaksas nenodrošinās pietiekamus ienākumus budžetā.»
E. Voļskis pieļauj, ka šādas grūtības parādīsies jau pēc pieciem līdz desmit gadiem. Līdz ar to, viņaprāt, jebkuras politiķu un uzņēmēju runas par sociālo iemaksu mazināšanu ir populistiskas un realitātē neizpildāmas.
Gan E. Voļskis, gan B. Šavriņa uzskata, ka viens no iespējamajiem situācijas risinājumiem, domājot kopumā par valsts ekonomisko situāciju, būtu pensionēšanās vecuma paaugstināšana. «Dzīves ilgums nākamo divdesmit gadu laikā pieaugs, līdz ar to arī jāpieaug darba mūža ilgumam,» ir pārliecināts E. Voļskis. B. Šavriņa arī pieļauj, ka nāksies celt sociālo iemaksu likmi, kura jau pašlaik ir 34,09%.
E. Voļskis uzsver, lai nākotnē netiktu sagrauts sociālais budžets, tajā skaitā arī nelielā strādājošo skaita dēļ, valstij nāksies domāt par saprātīgu imigrācijas politiku.
Aploksnes grauj pensijas
Swedbank ekonomists Mārtiņš Kazāks norāda, ka mazturīgo nākotnes pensionāru skaitu varētu minimizēt, paaugstinot strādājošo legālos ienākumus, kā arī izskaužot aplokšņu algas. «Jācenšas uzlabot darba ražīgumu. Jo tikai tas ļauj noturīgi un strauji celt algas. Var palīdzēt arī nodokļu sloga pārbīdes, piemēram, samazinot nodokļu slogu zemākiem ienākumiem. Bet galvenais faktors ir ražīgums. Kā to panākt? Par to jau sen diskutētais - kvalitatīvāka uzņēmējdarbības vide, ātrāki tiesu lēmumi saimniecisko strīdu lietās, labāka izglītības kvalitāte, kvalitatīvāka infrastruktūra.»
M. Kazāks arī uzsver, ja zemo sociālo iemaksu iemesls ir ienākumu slēpšana, tad papildu negatīvs efekts ir arī pensiju sistēmas uzticības graušana. «Ja nodokļu nemaksātājs pensionējoties ir pārsteigts par zemo pensiju, tad ir liela varbūtība, ka vēlēšanās viņš balsos par politiķiem, kas sola palielināt pensijas gan uz strādājošo rēķina, gan to pensionāru rēķina, kas iepriekš nodokļus godīgi maksājuši. Spilgts piemērs būtu nākotnes pensijas indeksācija zemo pensiju saņēmējiem (ja zemas pensijas ir aplokšņu algas dēļ), kamēr augstāku pensiju saņēmējiem (tie, kas nodokļus maksājuši no visiem ienākumiem) neindeksē vai indeksē mazāk. Šajā gadījumā pensiju sistēma ir līdzīga parastai auto apdrošināšanai - ja krāpjas tikai neliels skaits klientu, tad sistēma vēl var pastāvēt. Bet pie liela krāpnieku īpatsvara sistēma var vienkārši sabrukt, jo nav spējīga pildīt saistības. Ja aplokšņu algas netiks izskaustas, tad šodien nodokļus godīgi maksājošajiem pensija būs mazāka, nekā pašlaik tiek solīts.»