Pīrādziņi patiesi gardi! Vispār viņa esot laimīga pensionāre, kundze drosmīgi atzīst. Par ko sūdzēties neesot. Un tā laime nebūt neslēpjas bezrūpīgā pārtikšanā no apskaužamo kategorijā ierindojamas pensijas. Drīzāk Vairas Kugras prasmē dzīvot un izskatīties tā, lai nebūtu kauns.
Pie dunduriem nepaliks
«Esmu visīstākā raunēniete, gribu to uzsvērt. Mēs, vidzemnieki, esam neatlaidīgi cilvēki. Es un mana skolasbiedrene profesore Vija Strazdiņa ceļu dzīvē esam lauzušas saviem spēkiem,» uzsver Vaira. Raunā ģimenei bijusi sava saimniecība - 25 hektāri. Tēvs agri miris, mamma viena audzinājusi Vairu un viņas brāli. «Dabūjām cītīgi strādāt. It sevišķi vasarās. Es zinu, ko nozīmē kilometriem garas vagas arī kolhoza tīrumā. Bet, kad vajadzēja iet sienu vākt, - tie odi un dunduri! Klusībā tad domāju: nekad mūžā nepalikšu laukos dunduriem par barību. Nekad!» atceras Vaira. Iestājusies Cēsu Skolotāju institūtā. «Tur priekšā jau bija brāļi Kokari - cepuri nost! Ar dziesmu viņi saliedēja visu kolektīvu. Bija ansambļi, divi jauktie kori. Es dziedāju sieviešu korī, piedalījāmies dziesmu svētkos. Pie mums valdīja iekšējā draudzība, es teiktu - latvietība,» institūta gaisotni atminas Vaira. Viņa vairākkārt sarunas laikā uzsver, ka dzīvē laimējies satikt gudrus, intelektuālus cilvēkus.
«Kad mamma mani palaida uz institūtu, pieteica: «Meit, skaties, lai tās runas no Cēsīm, kas atnāk uz Raunu, nebūtu nesmukas. Lai nebūtu kauns.» Biju prom no mammas acīm. Kā jau jaunam meitēnam, arī man galvā mēdza taureņi grozīties, bet vienmēr atcerējos - jādara tā, lai nebūtu kauns.» Šī apziņa bijusi kā kods Vairas dzīves ritējumam. Pēc institūta par audzinātāju, latviešu valodas, fizkultūras skolotāju Vaira Kugra strādājusi vispirms Mārsnēnos, tad Raunas vidusskolā. «No katras skolas esmu kādu dzīves ziņu paņēmusi. No Mārsnēniem - ka darbs ir jāpadara ļoti, ļoti labi.» Tas bijis otrais kods mūžam.
Skolotājas izķēra pirmās
Kaut par strādāšanu Rīgā Vaira nav domājusi, uz Rīgu vidzemnieci aizvedusi mīlestība - pirmais vīrs. «Raunā ballēs skolotājām bija liela piekrišana - pirmās izķēra. Vīrs mani ieraudzīja vasarā un tūlīt bildināja. Nodejojām visu vakaru, un viņš teica: kāzas būs rudenī!» stāsta Vaira. Tā bijusi liela mīlestība, taču laulība ilgusi vien piecus gadus - jaunajai sievai radušās veselības problēmas, atveseļošanās ieilgusi. «Mēs izšķīrāmies. Tas bija smagi,» nopūšas Vaira. Un tad jaunā sieviete «aiz dusmām un lai sevi pierādītu» iestājusies Daugavpils institūtā. «Bet ko man bija darīt? Iet raudāt? Lai no sirds tā asins plūst uz trotuāra? Gandrīz jau tā bija...» Daugavpilī Vaira satikusi gan jaunus, gan vecos kursabiedrus no Cēsu Institūta. «Tas bija skaists posms manā dzīvē. Un atkal kaut kas dzīvē bija sasniegts.»
Vaira turpinājusi strādāt Rīgas 6. vidusskolā, kur kopumā aizvadīti trīs gadu desmiti. Reiz ar mācību pārzini ilgi pēc stundām sēdējušas, runājušas par mācību programmām un kolēģe Vairai teikusi: «Mums jau tuvojas četrdesmit. Vai neesi padomājusi, ka vajadzētu bērniņu? Kā tu skaties, ja aizietu uz bērnunamu?» Vaira ilgi domājusi. Draudzenes vēl izmetušas replikas: bērns ar Vairas raksturu un aizņemtību?! «To tikai viņām vajadzēja pateikt! Man dusmas un spīts!» Un Vaira adoptējusi tolaik gadu veco Signi! Bet vispār Vairas kundzei ir divas meitas, arī Inta. Kad Signei jau bijuši deviņi gadiņi, abas reiz gājušas uz izstādi Dabas muzejā. Apmeklētāju nav bijis daudz, un pie Signes pienākusi mazliet vecāka meitene - abas sākušas sarunāties. Tad pienācis kāds kungs, otras meitenes tēvs: «Vai tā ir jūsu meita? Re, mūsu bērni jau atraduši kopīgu valodu. Varbūt arī mēs varētu atrast?» Ar mākslinieku Linardu Kugru Vaira nodzīvojusi 12 laimīgus gadus. Viņa uzsver: «Sevišķi laimīgus gadus. Es zināju, ko mājās nozīmē vīrietis, ģimenes saimnieks.» Pēc dzīvesbiedra aiziešanas viņsaulē saikni ar Linarda meitu Intu un viņas ģimeni Vaira nav zaudējusi. Gluži otrādi: «Man abas meitas ļoti mīļas un jaukas.»
Lai pašai un citiem prieks
Vairas dzinējspēks arvien bijis nemierīgais, enerģiskais raksturs, tas esot no bērnības. Pat mamma savulaik aizrādījusi par «mūžīgo driģeņošanos». Un piebildusi: «Ja ņem kaut ko darīt, tad izdari tā, lai pašai prieks.» Vairai patīkot savulaik Vijas Artmanes teiktais: «Es vienmēr esmu bijusi iemīlējusies.» Arī pati atzīst, ka vienmēr bijusi iemīlējusies. «Ne obligāti jāiemīlas vīriešos. Esmu mīlējusi... Jā, darbu. Vienmēr jūtos pacilāta, ja tas, ko izdaru, labi sanācis.» Vairai prieks arī, ka joprojām spēj sevi uzturēt formā. Un kā gan citādi - viņas profesija taču ir skolotāja! «Satieku vienu otru savu kolēģi - citas kā vecas čāčas. Nevar neko pārmest, ja cilvēks slimo, nav vesels. Bet katra sieviete var izgludināt, uzvilkt glītas, tīri izmazgātas drēbes, apgriezt matus, tas nav tik dārgi,» uzskata Vaira.
Joprojām pie latviešu valodas skolotājas uz konsultācijām nāk skolēni dažādos vecumos - arī tas kundzi uztur formā. «No viņiem saņemu pozitīvu starojumu,» apgalvo Vaira. Bet ir vēl arī kāds trešais kods, kas saņemts pūrā no bērnības un nav aizmirsts - ir jārūpējas par citiem. Pāris reizes nedēļā Vaira dodas apraudzīt tās savas kolēģes, draudzenes, kuras kļuvušas nevarīgas. «Parunājam par grūtajiem laikiem, un, ja šos cilvēkus esmu uzmundrinājusi, mājās atgriežos piepacelta,» atzīstas Vaira Kugra. Par tiem pensijas vecuma ļaudīm, kas negācijas izgāž uz āru, skolotāja ir nikna: «Es nesaprotu, kur tā žults rodas. Bērnību atceros kā lielu, spožu sauli, to esmu sasmēlusies visam mūžam. Un mēs visi esam auguši vienā laikā. Vaina ir cilvēkā pašā - varbūt dzīvot traucē skaudība, jo tā saēd no iekšpuses... Skauģus var atpazīt - tiem seja kā izsaukuma zīme,» novērojusi seniore. Vaira ir pateicīga liktenim, ka nekad nav nokļuvusi sliktu cilvēku sabiedrībā. «Bet vēl es gribētu sagaidīt tos laikus, kad krīze būs beigusies.»