Bilde dokumentāla, autentiska, ko šo laiku cilvēkiem ar prātu vairs nesaprast. Vai augstskolas kopmītnes nedēļu pirms stipendijas - bez studentu populārās anekdotes «brokastīs rīsi, pusdienās rīsi, vakariņās nerīsi» bija arī realitāte - brokastu krūzīte tējas, pusdienās krūzītē buljona kubiņa «tēja», vakariņās - vienkārši vārīts ūdens jeb, kā tolaik pieticīgi teica, - tēja bez tējas un buljona.
Un tad es uz pusi gada nokļuvu Ellas Samuilovnas aprūpē. Manas dzīvokļa saimnieces labākā īpašība bija vienkārši šausmīgi zemā īres maksa - 20 rubļu (toties apmešanās 100 metru no Puškina laukuma vai puskilometru no Kremļa Maskavā, tagad tur dzīvokļus izīrē vismaz par 1000 dolāriem mēnesī). Sliktākā - viņai patika it visur «piedalīties», ko tikai tagad novērtēju, - Ellas tante bija vientuļš cilvēks, vīrs un dēls, kā pati teica, «nosprāga badā tā slepkavas Staļina paradīzē» - lēģerī.
Viens gan - Ella Samuilovna iemācīja uz mūžīgiem laikiem divas lietas - uz grīdas nejauši nokritušai maizītei atvainoties (un man likās, ka tas tāds latviešu tikums - bučot maizes riecienu) un kā paēst «no nekā». Piemēram, absolūts Ellas Samuila meitas gastronomiskais hits bija cepti kartupeļi ar daudz, daudz ķiplokiem («Muņģik, kad puņķi tek pa visiem caurumiem ārā, - ideālākās zāles: minūtes trīs paelpo cepamo kartupeļu un ķiploku tvaikus!» - viņai labpatikās mani uzrunāt tā, jo «Normunds - tas skan pārāk ārzemnieciski») un svaigi siets biezpiens, ko E. S. nesa no tirgus («jo vai tad tas ir biezpiens/piens/krējums - no veikala, tās ir Dieva meitas rīta čuras»), baltajā čaganumā viņa dāsni iemaisīja dilles un sīpollokus. Kad es saku «daudz» - tas arī nozīmē ļoti daudz, gandrīz proporcijā puse uz pusi. Zaļais biezpiens ir vislabākais augošam organismam un smadzenēm - apgalvoja Ellas tante.
Patiesībā jau viņai tiesa un taisnība. Priekš kam nez kādas tur gaļas, desas, kūpinājumi, pat zivis un citas masīvas piedevas, ja ir cepti kartupeļi ķiploku aizdarā un zaļais vitamīnu biezpiens? Produkti, kurus mēs, pārticībā vēdera baudām kalpojošie, šodien jau uzskatām par «neko». Elementāro minimumu.