Bobslejā prasmīgs pilots ir gandrīz puse no komandas. Stūmēji ar kamanu sparīgu iestumšanu var iegūt solīdu handikapu, kas šajā sporta veidā gan mērāms sekundes simtdaļās, taču tam nebūs nekādas nozīmes, ja pēcāk pilots ar skrāpēšanos gar apmalēm un braukšanu šķērsām visu pārsvaru izdzēsīs.
Pēc 2010. gada Vankūveras olimpiskajām spēlēm Latvijas komandas treneri un federācijas vadība pie pilota svirām tālredzīgi piesēdināja Oskaru Melbārdi. Pats sportists gan arī izrādīja vēlmi pamēģināt, taču bez grūdiena no malas diezin vai pārkvalificēšanās būtu notikusi. Par to, ka Melbārdis ir fiziski spēcīgs, šaubu nebija. Vajadzēja pārliecināties, vai viņam ir ķēriens uz braukšanu. Jau pašā sākumā atsauksmes bija cildinošas, taču ceļš līdz Soču sudraba medaļām nebūt nebija tik gluds kā ledus vienā no kvalitatīvākajām pasaules trasēm Siguldā. Bija kritieni, diskvalifikācijas..., bet ar izvēli bija trāpīts desmitniekā.
Šoruden treneris Sandis Prūsis atkal ir izdarījis izšķiršanos - pilota iemaņas sācis apgūt Matīss Miknis. Izvēle balstīta uz loģiskiem apsvērumiem (labi fiziskie dotumi un pirmie braucieni arī vieš cerību), tomēr izšķiršanās pamatā noteikti bija arī intuīcija. Vai nākotnē varēsim teikt, ka tā bijusi veiksmīga, būs krietns laiciņš jāpagaida. Ne tikai pāris gadu, bet, visticamāk, olimpiskie četrgades cikli.
Bobsleja intrigas jauno mezglu sauc Miknis.