Kino - bērnam rituāls
Nebija Kinder Surprise un interneta, toties bija (reti) saldējums ar rozīnēm kraukšķīgās vafeļu turziņās, bija koncerti skolās Kāpēc mīlēt klasisko mūziku, kuros no «pašas Rīgas» uz visattālāko Latvijas PSR nostūru skoliņām brauca īstas, nevis televīzijas šovos pusstundā «uzburtas» mūzikas, operas zvaigznes, divreiz gadā bija cirks un zoodārzs, bija Leļļu un vēl arī Jaunatnes teātris, bija grāmatas, daudz, daudz grāmatu (kad taujāju pēc bērnu literatūras tirāžām šais laikos, cipars paceļas labi ja līdz 5000, bet «mūslaikos» bērnu grāmatām nebija iedomājama zemāka tirāža par 30 000 eksemplāriem), ak jā, bija televizors, bet tas nudien nebija «katras ģimenes centrālais loceklis»… Bija kino - neticēsit, bet daudzos dažādos veidos. Pat maza ciematiņa kultūras namā virs zāles līmeņa sienā bija brīnumu caurumiņi - kinoprojekcijas kabīnītes lūkas, no kurām nāca gaisma un bilde, un gandrīz katrā skolā vismaz reizi nedēļā ieradās kinovīrs vai tante, kas uzstādīja līdzīgu kino demonstrēšanas uzparikti. Var jau teikt, ka šodien katrā skolā, arī laukos ir DVD vai cits aparāts, kas spēj ģenerēt kustīgos attēlus, tomēr tas pavisam nav TAS. Kino bērnam ir rituāls, piedzīvojums, notikums, pat svētki, un manā bērnībā kino bija viegli sasniedzama, patiešām «māksla tautai». Tauta, par laimi, vēl ir, bērni arī drusku, bet vai šai tautai ir īsts kino (nevis tā surogāts «mājas kinozāles», televizora vai mobilā telefona izmēra ekrānā) - tāds ir jautājums.
Par kariņu un partizāniem
Parevidējot atmiņu arhīvus, varu bez kautrēšanās atzīt, ka uz manu bērna/pusaudža psihi lielu iespaidu ir atstājušas latviešu filmas bērniem - vai tā būtu Adas Neretnieces Rita (1957), no kuras joprojām neaizmirstama aina ar mazo, drosmīgo meiteni Jolantu Gulbi - Ritu un ievainoto karavīru, kuru viņa aprūpēja un kurš runāja dīvainā mēlē (jauniņā Arnolda Liniņa tēls bija Pjērs), vai riktīgās piedzīvojumu un kara jeb puiku filmas - kā Aleksandra Leimaņa Cielaviņas armija (1964) vai Ērika Lāča un Jāņa Streiča Līvsalas zēni (1969), par kurām tikai daudz, daudz vēlāk uzzināju, ka tās «palīdzēja celt jauno sociālistisko iekārtu, cīnījās pret pagātnes mantojumu un apkaroja ideoloģiskos diversantus». Mums, bērniem, tās bija vienkārši filmas par kariņu un partizāniem - šerpajiem «mūsējiem». Un kur nu vēl ilgu bērnības laiku galvenais hits - Kapteiņa Enriko pulkstenis (1967), kurā režisors, tagad klasiķis Jānis Streičs agrāk par Robertu Zemeki saprata, ka mākslas filmā var «iemontēt» animāciju, - vai tad var aizmirst, kā skolas antismēķēšanas stundā burvīgajam resgalim Tomiņam acis kļūst zaļas un kvadrātīgas, kad «vienas cigarešu paciņas nikotīns nogalina zirgu», ar sekojošo multenīti, kurā nikotīnu sazelējies zirgs itin līdzīgs šļauganajam Tomam. Un dzirksteļojošais salūts uz Rīgas unikālā silueta fona Leona Krivāna dibenā, oi, brūnajās krimplēna biksēs! Tas viss Streiča Kapteinī Enriko! Svētki, ne dzīve.
Iztēles, izvēles nabadzība
Protams, arī padomjlaiku «mājas kinozālē» televizorā regulāri notika sīva konkurence starp padomju multeņu grāvējseriālu Nu, pagaidi tikai!/Nu pogoģi!, čehu melnbaltajiem smieklīgajiem sunīšiem Stremjanku un Makaronu no vienas puses un pedagoģiskajām, bet tik un tā jautrajām bērnu sporta un visādu talantu sacensībām Rīta pasts no Maskavas vai Esi kopā ar mums, dari kā mēs, esi labāks par mums no Vācijas Demokrātiskās Republikas. Un nacionālais jokdaris Hugo Diegs, krustmāte Lienīte un Maijas Augstkalnas leģendārais, visvislieliskākais raidījums Multiplikācijas tēlu pasaulē un pašas latviešu filmas! Šīs atmiņas nebūt nav sentimentāla aizmiršanās par tēmu «mūsu jaunībā pat zāle bija zaļāka».
Kad tagad dzirdu pukstus, ka «latviešu bērnus nav kur vest», nāk smiekli un ir nožēla reizē. Iztēles nabadzība izvēļu bagātībā - tā būtu katru vecāku individuāla lieta, padoms no malas daudz nelīdz.
Bēdīgākais ir tas, ka latviešu kino «bērnu sektorā» tiešām valda izvēles nabadzība. Viena Ūdensbumba resnajam runcim, vieni Mazie laupītāji, dažas «starptautiski atzītas» animācijas filmas piecos desmit gados, nevis sistemātiska latviešu jaunākās paaudzes skatītāju audzināšana/pieradināšana pie pašu kino ir nacionālās kultūrstratēģijas katastrofa, noziegums, kuru ne ar kādu argumentu neviena valdība nevar un nedrīkst attaisnot. Tas ir kultūrgenocīds pret bērniem. Cik tad ilgi leposimies, ka latviešu kino jau ir pasaules augstākajiem standartiem, pat iluzoro «mērauklu» Holivudu ieskaitot, atbilstoša filma (runa, protams, ir par Vara Braslas Emīla nedarbiem)? Jēziņ saldenais, kopš šī šedevra pirmizrādes aizritējuši jau 26 gadi! To laiku bērniem, kas līksmoja kinoteātros, jau pašiem ir bērni - bet kur ir viņu Emīls? Kur ir latviešu Nu, pagaidi! - mazs animēts seriāliņš, nezinu, par latviešu sesku un latviešu zaķi? Kur dzīvās dzīves reālijās balstīts stāsts puikām un meitenēm par pašiem - Kapteiņa Enriko pulkstenis 2011?