Ministre Viņķele ir ārsta Vidiņa meita, kurš aktīvi cīnījās atmodas laikā Tautas frontē, bija pirmās brīvības cīnītāju grupas Helsinki 86 biedrs. Bet viņa meitu pensionāri aprej kā nikni suņi!
«Lai viņa man atdod trešdaļu savas algas, es atdošu visu savu pensiju!» teica kāda tante. Bet vai šī tante padomāja, ka viņai tad vajadzētu padarīt arī trešo daļu no ministres darba?! Domāju, ka tā nav visa tauta. [..]
Pazīstu jau tādus pensionārus, kas vaimanā: «Tauta mirst badā, bet viņi ceļ Gaismas pili! Tagad taču neviens grāmatas nelasa...» Vai: «Kāpēc Liepājas mērs nevarētu uz svētkiem dot pa 10 latiem pensionāriem[..]». Tagad taču var runāt, kas ienāk prātā, var uzspļaut valdībai, jo «viņi, nekauņas, pelna vairāk par mani».
Uz Sibīriju jau vairs nevienu nevar aizsūtīt. Un visi komsorgi, partorgi, čekisti un viņu ziņotāji var dzīvot mierīgi. Neviens viņus neaiztiks un pat vārdos nenosodīs.
«Ko jūs te stāstāt par padomju laikiem, tad taču visiem bija darbs...» Jā, un bija Feliksiņš, kurš uzturēja kārtību. Kādas algas un kādi pabalsti bija padomju laikā, to visi nav aizmirsuši. Un bija tā lielā priekšrocība - ja ar algu nepietika, varēja piezagt to, kā pietrūka.
Lai nebūtu jāzog, es padomju laikā strādāju vairākās darbavietās - gan likumīgi, gan nelikumīgi haltūrēju (tak mazāks grēks nekā zagšana), jo man bija jāizaudzina un jāizskolo četri bērni. Tā, lūk, cienījamie pensionāri!
Vispirms dosim izglītībai, tad salabosim ceļus, un, ja būs valstij nauda, domās arī par pensijām. Vēl neviens pensionārs badā nav nomiris.
*pensionēta ķīmiķe tehnoloģe