Šķiet, tieši šāds mehānisms patlaban tiek izmantots, lai nodrošinātu, ka politiskās partijas vismaz vēl piecus gadus nevarēs pretendēt uz finansējumu no valsts budžeta.
Kādēļ šādas bažas? Pirmām kārtām jau tāpēc, ka pērnā gada 23.novembrī, apspriežot Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumprojektu Ministru kabineta komitejas sēdē, tika panākta vienošanās, ka decembra sākumā šis likums jāskata valdībā un pēc tam jānosūta uz Saeimu. Kopš attiecīgās Ministru kabineta komitejas sēdes jau pagājuši divi mēneši, bet likumprojekts, pret kura pieņemšanu 23.novembrī iebilda atsevišķi ZZS un TP pārstāvoši ministri, tā arī nav nokļuvis Saeimā. Likumprojekts, kuru pieņemt ierosināja Mareka Segliņa (TP) vadītā Tieslietu ministrija, paredzēja, ka valsts finansējumu - 50 santīmu gadā par katru Saeimas vēlēšanās saņemto vēlētāja balsi - varēs saņemt tikai tās politiskās partijas, par kurām 11.Saeimas vēlēšanās nobalsojuši vismaz 2% vēlētāju. Jau minētajā Ministru kabineta komitejas sēdē atbilstoši premjera Valda Dombrovska (Jaunais laiks) priekšlikumam likuma spēkā stāšanās termiņš tika mainīts, paredzot, ka uz valsts finansējumu varēs pretendēt partijas, kuras 2 % vai vairāk vēlētāju balsu saņēmušas jau šoruden notiekošajās 10.Saeimas vēlēšanās. Turklāt zīmīgi, ka par likuma pieņemšanas «iespējami negatīvo» ietekmi uz valsts budžetu 2011.gadā vairāk uztraucās ZZS pārstāvošais labklājības ministrs Uldis Augulis, nevis Finanšu ministrijas pārstāvji, kuri ir atbildīgi par valsts budžeta veidošanu.
Vēl viens interesants fakts - pašreizējie notikumi ap Politisko partiju finansēšanas likuma grozījumiem mats matā līdzinās tiem, kas jau tika piedzīvoti pirms teju deviņiem gadiem, 2001.gada nogalē. Toreiz, laikā, kad valdību vadīja Latvijas ceļu pārstāvošais premjers Andris Bērziņš, likuma grozījumi, kas paredzēja valsts finansējumu politiskajām partijām, tika akceptēti valdības komitejā, bet to tālāka virzība tika nobremzēta. Arīdzan likuma pretinieku argumenti bija gaužām līdzīgi - sabiedrība vēl nav gatava tam, ka politiskās partijas varētu tikt finansētas no valsts budžeta un vispār esot arī svarīgākas vajadzības. Tomēr šis arguments ir visai apšaubāms kaut vai tādēļ vien, ka politisko partiju finansēšanai atvēlamā summa - aptuveni pusmiljons latu gadā - salīdzinājumā ar valsts budžeta kopējiem izdevumiem, kas šogad pārsniedz četrus miljardus latu, ir gaužām niecīga.
Bremzējot jau izstrādāto Politisko partiju finansēšanas likuma virzību uz Saeimu, šī likumprojekta pretinieki var nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu.
Pirmkārt, palielinās risks, ka 9.Saeima tā arī nepaspēs pieņemt šo likumu visos trijos lasījumos un, ja 10.Saeimai šī likumprojekta skatīšana būs jāsāk no jauna, uz valsts budžeta līdzfinansējumu varēs pretendēt tikai 11.Saeimas vēlēšanās startējušās politiskās partijas. Tas nozīmē, ka vēl vismaz piecus gadus politiskās partijas būs pilnībā atkarīgas no sponsoru labvēlības.
Otrkārt, jautājums par valsts finansējuma piešķiršanu politiskajām partijām tika virzīts atrauti no iespējamām izmaiņām priekšvēlēšanu aģitācijas likumā. Ķeroties pie lemšanas par grozījumiem partiju finansēšanas likumā, politiķiem neizdotos izvairīties no diskusijas par nepieciešamību samazināt maksimāli pieļaujamo ziedojumu apmēru un ieviest stingrākus priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumus, konkrēti - noteikt vēlētājiem debesu mannu sološās priekšvēlēšanu reklāmas kopapjoma griestus. Jādomā, ka tieši bažas par to, ka pie burkāna - nodokļu maksātāju «kolektes» jeb valsts finansējuma - nebūs iespējams tikt, izvairoties no pātagas, tas ir, priekšvēlēšanu kampaņu ierobežošanas, ir patiesais iemesls, kādēļ Politisko partiju finansēšanas likuma grozījumu pieņemšana tiek bremzēta. Vēl jo netīkamāku šo izšķiršanos dara fakts, ka kampaņu ierobežošana varētu notikt ātrāk, nekā kādas partijas kasē ieripos pirmie valsts budžeta finansējuma lati.
Diskusijas par politisko partiju finansēšanu no valsts budžeta Latvijā norit jau vairāk nekā desmit gadu. Aizbildinājumi ar to, ka «sabiedrība vēl nav gatava», vairs nedrīkst kalpot par attaisnojumu politisko partiju atkarībai no dažkārt apšaubāmas izcelsmes sponsoru naudas.