Visas Latvijas adrese
«Mums ir viena adrese,» sūdzas viens no izrādes varoņiem, atzīmējot, ka vēstules telšu pilsētiņā pienākot atplēstas. Savā veidā tā ir visas Latvijas adrese, tāpēc dailēniešu projekts iedvesmo. Ar asredzību, ar profesionalitāti. Ar faktu, ka Dailē jau kādu laiku nav redzēts tik konsekvents, mērķtiecīgs darbs.
Izrādi veidojuši Artūrs Dīcis, Dainis Grūbe un Kristaps Rasims. Kā nojaušams, teātra pagrabā tā nonākusi teju vai nejauši - projekts aktieriem licies tik interesants, ka ar to nodarbojušies bez tieša darba devēja pasūtījuma. Ieguvēji šai gadījumā ir visi. Savā ziņā projekts ir pat huligānisks, ja ar huligānismu saprot klišeju noraidīšanu. Pārkāptās klišejas šoreiz vairāk sociālas, nevis teātra, bet šobrīd tāpēc vēl nozīmīgākas - Latvijas teātros akūti trūkst izrāžu, kas godīgi runātu par realitāti ap mums.
Drēgnajā pagrabā zem ventilācijas caurulēm uz betona grīdas uzslieta telts. Vide ir «īsta», kaut ne brīdi neslēpj teatrālismu. Betons un miklais aukstums, ko izstaro telpa, neitralizē gan skaidri saskatāmo skaņu un gaismu pulti, gan vienīgo didaktisko vietu izrādē - finālu, kurā sāk skanēt Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes Lāčplēša fragments kā uzbāzīgs atgādinājums par pazaudēto, «īsto» Latviju. Nostalģija saprotama, tomēr izrāde ir augstākas raudzes, rādot reālo, kaut nepatīkamo, spoguļattēlu.
Jāsmejas un jāraud
No telšu pilsētiņas iedzīvotāju intervijām aktieri izveidojuši trīs tēlus, par kuriem programmiņā raksta - visi notikumi ir patiesi, jebkura sakritība - apzināta. Izrādei attīstoties, tam brīžam grūti noticēt. Tas, kas iesākas kā idejiski dedzīga papļāpāšana par motīviem, telšu pilsētiņā dzīvojot, pāraug attiecību skaidrošanā, intrigās, dzīves pozīcijas definēšanā. Aktieri spēlē reālistiski, tomēr pēcgarša paliek kā pēc precīzas politiskas karikatūras groteska pārspīlējuma, kas izgaismo likumsakarības - «izlasīšanas». Jāsmejas un jāraud vienlaikus. Kas ir neticamākais? Ne jau fakts, ka telšu iedzīvotāji, izrādās, nav svētie - dzer, plūcas, lieto narkotikas. Ne sazvērestības teorijas vai tumšie noslēpumi, kas ik pa laikam iepeld sarunā. Ne joki ar zeku, kurš apsver domu sarakstīt Who's Who Latvijas kriminālajā pasaulē, vai puisi, kuram Puškins no aizkapa diktē savas vēl neuzrakstītās peršas. Izdevies tekstā noķert latvisko absurdu, kurā sajaucas iespējamais un neiespējamais, lai pakrūtē izrādes beigās iesistu pēkšņa atklāsme, kurai vairāk nekā stundu neesi spējis ļauties - viss taču te bija pa īstam. Gan līdz asarām smieklīgie valsts glābšanas plāni, ko bārsta telšu pilsētiņas iedzīvotāji - netiec gudrs, ģēniji vai vājprātīgie. Gan dzīves filozofija, ko viņi pārstāv.
Atsevišķi masu mediji atspoguļoja izrādi ar nosodījumu balsī. Kā drīkst zaimot tos, kas cīnās pret krīzi? Aktieri, starp citu, pret varoņiem izturas toleranti - spēlē atturīgi, neironizē, nekariķē. Bet «zaimi» tie tiešām ir. Ja ticat liekulīgajiem «krīze - iespēja», «(jebkurš) protests - cīņa» utt. saukļiem. Ja šaubāties, novērtējiet telšu pilsētiņas «izlasi» - biznesmenis, kura uzņēmums bankrotē, kamēr viņš «protestē», vīrs, kas «cīnās pret netaisnību», kamēr viņa uz gultas gulošā, bezpalīdzīgā sieva Rīgas nomalē spiesta iztikt saviem spēkiem, nepabarotu bērnu tēvs... Patiešām - modernās Latvijas varoņi.
Telšu pilsētiņa gribēja kļūt par atklātu vēstuli. Neizdevās. Arī Brīvības 36 ir vēstule, lai arī adresāts te kā krievu klasikā - vectētiņam ciemā. Kur tad var nonākt sūtījums, uz kura nelaimīgs cilvēkbērns uzrakstījis sev tik svarīgo, bet citiem neko neizsakošo adresi, iekšā ieliekot nepatīkamu, bet svarīgu patiesību? Vectētiņš nesaņems. Bet mums pārējiem gan derētu izlasīt.