Tradicionāli masu mediju (un attiecīgi sabiedrības) uzmanības centrā, ja runa ir par izpildvaru, atrodas Ministru kabineta iknedēļas sēdes. Interesenti tās var vērot interneta tiešraidē vai videoierakstā. Var dažādi spriest par to, cik lielā mērā sēdes dienas kārtībā iekļautie jautājumi publikas priekšā tiek apspriesti formāli un cik lielā mērā īstā lemšana notiek citviet, tomēr kopumā šī sabiedrības informēšanas forma atzīstama par labu. Šomēnes valdības vietnes internetā videosadaļa papildinājusies ar jaunu saturu - Latvijas Ostu, tranzīta un loģistikas padomes sēdēm. Un atkal var pieļaut, ka «īstās lietas» tiek risinātas ārpus valdības sēžu zāles, tomēr būtu korekti šim jaunumam atvēlēt dažas rindas.
Pirmais secinājums. Tranzītbiznesam (līdzīgi kā citas nozares) droši vien pierasts laiku pa laikam parūkt par politiķu izpratnes un intereses trūkumu par Latvijas ekonomikai būtiska segmenta problēmām, tomēr padomes sēdes liecina par pretējo. Blakus ostu un dzelzceļa vadītājiem pie viena galda kā erceni sēž ne tikai satiksmes ministrs, bet arī finanšu ministrs, Ārlietu ministrijas valsts sekretārs, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras šefs, īsi sakot, izpildvaras galvgalis pilnā košumā. Sēdi vadošā premjere uzrāda zināšanas par visnotaļ specifiskiem jautājumiem (piemēram, līdzvērtīgi piedaloties debatēs par kuģu atkritumu savākšanas labākajām formām), īsi sakot, nu nekādi nevar teikt, ka nozarei politiskā vara nevelta pienācīgu uzmanību. Kā ironisku piezīmi vien varētu valsts struktūru pārstāvjiem atgādināt, ka arī uz viņiem attiecas regulējums par valsts valodu - Valsts valodas centram, šķiet, būtu ko teikt par tās nelietošanu iestāžu oficiālās, publiskās prezentācijās...
Otrais secinājums. Ja kādam nozares pārstāvim (vai ministram) jautā par perspektīvām, parasti seko smaga nopūta - «sankciju kara» seku piesaukšana, neziņas un bažu paušana utt. Tas viss izklausās gana loģiski, tomēr padomes sēdē paustais nekas par apgrozījuma kritumu gan neliecina - ostu (piemēram, Rīgas) pārstāvji braši ziņo par jauniem lieliem attīstības projektiem, kuri diez vai tiktu veidoti, ja nākotne zīmētos tik drūmās krāsās. Rīgas brīvostas gadījumā gandrīz «prasās» apjautāties, vai tās pārstāvim un vienlaicīgi Zaļās partijas līderim Sileniekam nav bažu par, piemēram, jaunu teritoriju jūrā pie Daugavgrīvas uzbēršanas ietekmi uz vidi? Ja bez ķircināšanas, tranzītbizness darbos nemaz neizskatās tik depresīvs kā savos publiskajos izteikumos, kas, protams, ir labi, un vienlaicīgi vedina piesardzīgāk vērtēt tās retoriku un īpaša atbalsta prasības, ja tās tiek izpildītas uz citu nozaru rēķina.