Viegli orientēties
No Iklas (vai Ainažiem Latvijas pusē) līdz Oandu Ziemeļigaunijā izveidots maršruts, kas tapis daudzus gadus. Tas stiepjas 375 km garumā no jūras līdz jūrai, pāri visai Igaunijai cauri bieziem un skaistiem mežiem, nacionālajiem parkiem un aizsargājamām teritorijām. Mēs sākām Ainažos - gan ar velosipēdiem, gan automašīnām, jo mums bija liela bagāža. Skaitļos tas izskatījās šādi: divas mašīnas, četri pieaugušie, četri velosipēdi, pieci bērni, no kuriem četri līdz divu gadu vecumam, divas velokulbas. Pirmajā dienā, kamēr viena ģimenīte ripināja 40 kilometru ar velosipēdiem un diviem bērniem kulbā no Ainažiem līdz Laiksārei, otra piebrauca ar mašīnu. Laiksārē ir iekārtots vides centrs, tur pieejami maršrutu apraksti un kartes. Lai arī ceļš ir marķēts ar kilometru norādēm, zīmēm pie pagriezieniem, tomēr maršruta apraksts palīdz saprast, cik vēl līdz nākamajai būdai un ko pa ceļam apskatīt. Dažās atpūtas vietās iekārtoti pat spēļu laukumi bērniem. Andris Vītoliņš, kas šogad Oandu - Iklas maršrutu pieveicis ar velosipēdu četrās dienās, atzīst, ka par tūristiem Igaunijā rūpējas: «Tu jūties gaidīts: pieejamas bezmaksas atpūtas vietas, tās ir gan nakšņošanai piemērotas mājiņas, gan vienkāršas nojumes; informācijas stendi par maršrutiem, norādes. Nomaldīties ir grūti.» Andris šo maršrutu izvēlējies, jo tas pārsteidz ar dabas daudzveidību - no piejūras priežu mežiem līdz purviem, no līdzenām pļavām līdz pauguru ieskautiem mežu ezeriem. «Visinteresantākais posms bija Aegvīdu - Līapeksi. Tas pie viena bija arī vislielākais ieberziens, jo īsti nebija paredzēts šķērsošanai ar velosipēdu, kas apkrauts ar mantām. Šajā posmā maršruts vijas caur paugurainu un meža ezeriņiem bagātu apvidu, tas bija lielisks dabas baudījums un arī labs izturības pārbaudījums,» saka Andris. Nākamgad Andris plāno izbraukt garāko Igaunijas maršrutu, kas ved aptuveni 620 km cauri Hānjas augstienei līdz tālākajiem Igaunijas austrumu mežiem.
Būdā pie rūķa
Laiksārē ir mūsu pirmā nakšņošanas vieta. Aptuveni puskilometru gara taciņa gar upīti pāri koka laipiņām aizlīkumo līdz meža būdiņai. Upītei pāri sagāzumi, un tā vien prasās pa tiem paložņāt. Papardes saaugušas kuplas jo kuplas. Visās atpūtas vietās pieejama sausa malka. Atliek tikai iekurināt, un esam siltumā. Odu šogad maz, saka, ka pa ziemu kailsalā izsaluši vai pavasara sausumā nav spējuši pienācīgi savairoties. Bet varbūt vienkārši pārāk auksts - ka viņiem pat slinkums barību meklēt. Ar telts vietām pašvaki. Daži paliek gulēt uz lāviņām būdā, pārējie izklīst pa teltīm. Nākamajā dienā visi sakāpjam uz riteņiem. Tā kā esam divas ģimenes ar maziem bērniem, temps un apstāšanās vietas mums būs dažādas, tāpēc saziņai noder rācijas. Maršruts ved pa meža ceļiem, meža zemenes uzkožam un lēnā garā nokļūstam līdz Kilingi-Nemmei - jau izlijuši slapji. Šeit ir ugunskura vieta, ir jumtiņš un sausa malka. Vairāk arī neko nevajag, kamēr līst. Šeit arī mūsu ieberziens. Esam slapji un dubļaini. Zem jumtiņa pievienojas viens velobraucējs pērnavietis, kas tikko mājās atgriežas no brauciena Pērnava-Viļņa-Pērnava. Esot izbraucis pa vecajiem ceļiem 16 dienu, un vispār viņam ir tikai 71 gads. Viņš uz prīmusa pagatavo pusdienas un dodas tālāk. Mēs dodamies uz Kopres meža māju. Tas jau ir pavisam tuvu Somā Nacionālajam parkam, kas populārs ar pieciem gadalaikiem. Tas piektais ir pavasarī, kad viss ir applūdis un ar laivu var izbraukāt parku krustu šķērsu. Arī šeit meža būda celta uz pāļiem, un tiltiņš uz mājiņu ir nevis koka, bet betona, lai, ja ir augsts ūdenslīmenis, tas netiktu aiznests. Lielākais pārsteigums ir sēnes, bekas saaugušas visapkārt mājiņai. Atliek tikai paņemt katliņu un aiziet salasīt vakariņām. Tā arī darām. Kamēr bērni apbrīno kurkuļus, mēs uz ugunskura gatavojam vakariņas. Nākamajā dienā vairāk līst nekā nelīst. Velobraukšanai metam mieru un braucam izpētīt apkārtni ar auto. Kilingi-Nemmē ir kafejnīca, kurā ēdienkarte ir arī latviski. Turpat netālu ir smilšalas, kuras ar lukturīšiem izpētām; mazajiem par šo vēl ir ko runāt divas dienas. Un tālāk ceļš mūs aizved uz Pērnavas ūdens parku. Pēc divām dubļainām dienām prasās izpeldēties un nomazgāties. Otra ģimenīte aizceļo uz Somā Nacionālo parku, savukārt mēs dodamies uz mājām ar stingru apņēmību atgriezties Igaunijas mežos.