Lai gan Latvijā triāla braucēju nav ļoti daudz, tomēr tie ir vieni no spēcīgākajiem braucējiem pasaulē. Tā, piemēram, iepriekšējā nedēļas nogalē Pasaules čempionātā velotriālā Čehijā Arvis Dermaks izcīnīja 1. vietu savā vecuma grupā, kļūstot par trīskārtēju pasaules čempionu.
Lēni, bet bez kļūdām
Ja ikdienas velobraucējam paaugstināta ietves apmalīte ir pārbaudījums, tad triālistam tas ir pilnīgs nieks. Triāla braucēji šādus šķēršļus pilsētvidē meklē pat speciāli. Tā par velotriālu Dienai stāsta velotriālists un triāla kluba Karters vadītājs Kristaps Skudra. Viņš ir viens no entuziastiem, kurš Latvijā saglabā triāla braukšanas tradīcijas, kuras, piemēram, Ventspils pusē Ugālē aizsāktas jau vairāk nekā pirms 30 gadiem.
Pēc sporta definīcijas triāls ir pārvietošanās uz speciāla velosipēda tā, lai pieļautu pēc iespējas mazāk kļūdu. Ātrums šajā gadījumā nav svarīgs, būtiska ir precizitāte. Kristaps gan atzīmē, ka šī definīcija ir sportam, kas ir tikai maza daļa no triāla kustības. Pēc aptuvenām aplēsēm sacensībās piedalās mazāk nekā puse no visiem, kas regulāri nodarbojas ar velotriālu. Tie, kas nebrauc sacensībās, ar velotriālu nodarbojas dažādu iemeslu dēļ - lai uzlabotu savas fiziskās spējas, lai saturīgi pavadītu laiku ar draugiem, lai rastu sev interesantu nodarbošanos.
Lai gan triāls ir vienīgais šķēršļu sporta veids, kur netiek vērtēts laiks, tomēr tā nav vienīgā lieta, kas triālu atšķir no citiem riteņbraukšanas sporta veidiem. Citādāks ir arī pats velosipēds. Kā galveno atšķirību Kristaps norāda sēdekļa neesamību. Šis faktors arī būtiski ietekmē braucamā svaru, kas nedrīkst būt liels. Papildus gan velosipēdam jābūt ar zemu rāmi, vieglam, ar ļoti labām bremzēm un izturīgam. Tas gan nenozīmē, ka triāla trikus nevarētu izpildīt arī ar šosejas velosipēdu. Var - tikai tas nebūs tik viegli un parocīgi. Līdz ar to arī iesācējam sākumā var nemaz nebūt speciāla velosipēda, pamatus var apgūt ar ierasto braucamo.
Lai nodarbotos ar triālu, būtībā arī īpaša trase nav vajadzīga, un daļa triālistu arī bez tās iztiek. Iemesls gan ir gaužām vienkāršs - pati pilsētvide var būt un ir šķēršļu josla. Ikviena paaugstināta ietves apmalīte, betona trepes, ceļu un ietves sadalošais nožogojums vai jebkādas citas margas triāla braucējam ir trases elementi. Kristaps stāsta, ka daļa braucēju ar to arī iztiek. Viņu mērķis nav piedalīties sacensībās, bet padarīt ikdienu interesantāku. Turpretī nopietnākiem braucējiem galvenais trases elements ir koka paletes. Tāpat trase var būt veidota no lielām kabeļu spolēm, betona caurulēm un caurtekām, koka baļķiem, trepēm, betona blokiem, paneļiem, lielām riepām un citas stabilas virsmas. Svarīga pārsvarā gadījumu ir stabilitāte, tomēr Kristaps atzīmē, ka dažreiz tiek izmantoti arī kustīgi šķēršļi.
Ieguvumu daudz
«Citur velobraukšanā var uztrenēt izturību, iemācīties lēkt pār tramplīniem, bet triāls dot spēju pārvaldīt velosipēdu un tādas iemaņas, kā nekur citur,» tā par lielākajiem ieguvumiem, trenējoties triālā, saka Kristaps. Viņš gan atzīmē, ka šajā sporta veidā būtiska ir izturība, jo tā nav vienkārši pabraukāšanās ar divriteni. Savukārt, ja ir vēlme sasniegt labus rezultātus, tad ir jābūt precizitātei un pacietībai, jo jāiegulda liels darbs. Šajā gadījumā nepietiks vien ar pāris treniņiem - nepieredzējušam velobraucējam iemaņu gūšanai var būt nepieciešams pat gads. Savukārt iegūtās prasmes var noderēt arī citur, piemēram, slēpošanā, jo treniņos būs uztrenēta koordinācija un līdzsvara izjūta.
Speciāla skola
Kristapa sapnis par velotriāla attīstību Latvijā jau kopš 1998. gada ir pāraudzis speciālā triāla skolā. Savukārt viņš pats darbojas kā triāla instruktors. Sākotnēji treniņi notikuši Ugālē, bet pēc tam arī Rīgā. Pēc Kristapa aplēsēm skolai cauri izgājuši vairāki simti braukt gribētāju. Un nevarētu teikt, ka tas ir pārsteigums, jo Karters velotriāla skola ir vienīgā vieta, kur bērni instruktoru pavadībā var apgūt triālu. Lai bērniem būtu lielāka motivācija, par apgūtajām prasmēm tiek izsniegti arī sertifikāti. Kristaps stāsta, ka prasmju līmeņiem standartu kā motivāciju izstrādājis viņa tēvs, jo nekur citur pasaulē tāda nav. «Ja bērnam patīk braukt ar ričuku, tad te ir tā vieta, kur to darīt! Citiem ritenis nemaz nepatīk, tāpēc neizdodas, bet citiem pilnīgi mirdz acis,» piebilst Kristaps.
Šovasar nodarbības sācis apmeklēt arī pazīstamā Latvijas šosejas riteņbraucēja Arvja Pizika desmit gadus vecais dēls Rūdolfs. Dienai Arvis norāda, pats savā laikā labprāt būtu izmantojis šādu iespēju, tomēr tad tas nav bijis iespējams. Savukārt iegūtās zināšanas triālā ir labs pamats, lai pēc tam nodarbotos ar jebkuru velosportu.
Sasniegumi augsti
Lai gan velotriāls nav īpaši izplatīts Latvijā, tomēr sasniegumi mūsu braucējiem ir vieni no labākajiem pasaulē. Tā, piemēram, pagājušajā nedēļas nogalē Pasaules čempionātā velotriālā Čehijā Arvis Dermaks savā vecuma grupā izcīnīja 1. vietu, kļūstot par trīskārtēju pasaules čempionu velotriālā. Savukārt viņa vecākais brālis Ansis Dermaks ir Latvijas labākais elites braucējs un pasaules rangā ieņem augstas vietas. Plašākai Latvijas sabiedrībai abi kļuvuši zināmi pēc tam, kad 2012. gadā ieguva titulu Latvijas Zelta talants 2012.
Tālāka velotriāla attīstība Latvijā gan būs atkarīga no triāla entuziastu darba, uzskata Kristaps. Viņš triālistus salīdzina ar cirka māksliniekiem, norādot, ka tā tomēr ir šaura niša un ne katrs spēj būt cirka mākslinieks.