Ekšteina grāmatas kritiku iesāku ar rakstu Dienā, kurā rakstīju, ka viņš, pieskaroties holokausta tēmai, ir uzkāpis uz «Šikelgrūbera dēla takas». Samērā riebīgi teikts, vai ne? Bet tas nav šo domstarpību sākums. Viens ķēdes gals atrodams Ekšteina grāmatā, kurā viņš raksta: Viņš [Ezergailis] savā grāmatā pamazināja latviešu lomu ebreju iznīcināšanā. Godīga kritika, ignorance, arogance, agresija vai riebīgi teikts? Tā kā koleģialitātes dēļ Ekšteinam negribēju pierakstīt ignoranci, man nekas cits neatlika kā domāt, ka viņš, raidot arogances bultas pret manu biezo grāmatu un maigo ego, mēģina uzspiest «patiesību», kuru viņš nevarēja pārzināt labāk kā es. Piedevām zināju, ka Ekšteina «patiesība» ir plaši izplatīta klišeja, it sevišķi pazīstama ģermāņu vēsturnieku aprindās. Kolēgas apgalvojums pacēla manu ziņkāri, un, izsekojot viņa avotiem, izrādījās, ka viņa pārliecību ir radījuši Hitlera aparāta darbinieku - visi vācieši un visi nacisti - liecības. Tātad mums šeit bija darīšana ar nacistu, lielimpērijas propagandas uzspiešanu Latvijai!
Kopš tām dienām, iedziļinoties šinī tematā, esmu turpinājis konstruēt aizsargvaļņus pret Ekšteina imperiālistisko fronti: sarakstījis vairākus rakstus un vienu grāmatu. Starp tiem: Sešas versijas par holokaustu Latvijā; Kaimiņi nenonāvēja ebrejus; Folklora pret vēsturi: problēma holokausta vēsturē; Kolaborācija: piedāvātā un noorganizētā. Manu rakstu pamattēze ir, ka lielā mērā nacistu sabiedrisko attiecību iestādes sarakstīja Austrumeiropas holokausta vēsturi, kas turpina dzīvot, it sevišķi Vācijā. Rakstiņu nobeigšu ar jautājumu: Vai Ekšteins var mums definēt, ja viņš pieļauj, ka tāda bija, kāda bija nacistu izstrādātā propaganda par ebreju šaušanu Latvijā?
Prof. Andrievs Ezergailis